| Par cilvēkiem! |
26. Apr 2004|16:33 |
|
Pēdējo dienu laikā jau kuro reizi man ir tā, ka uzzinot par slimojošu draugu vai ieraugot viņu mani pārņem kaut kāda vārdos neizsakāma sajūta, kad gribas viņam kaut kā palīdzēt. Tas gan katram ir savādāk - ar vienu vajag parunāties,otru pažēlot, vēl kāadam pietiek tikai ar klātbūtni.
Īstenībā dažu labu reizi man liekas, ka tam cilvēkam apkārt ir tik daudz citu cilvēku, ka mana klātbūtne nemaz nav vajadzīga, bet tomēr. Es tak pati pēc tam nejūtos labi ja neesmu vismaz mēģinājusi palīdzēt!
Liekas es varētu būt medmāsa! Vai nē - drīzāk psihologs. Kaut gan ko es te muldu. Man moš pašai liekas ka man sanāktu, bet es tak nezinu kā būtu īstenībā!
īstenībā šobrīd manas domas skrien tik ātri, ka es nespēju tās pierakstīt. Labi, ka šobrīd nav darba, jo nu es kādu brītiņu esmu visai nelietojams darbinieks.
Stulba sajūta kad nevar būt tur kur gribētos! |
|