| Par saulīti |
20. Apr 2004|15:08 |
Tagad ārā spīd smuka saulīte, bet garīgais man nez kāpēc no tā neuzlabojas!
Tā vien gribas kā tādam strausam iebāzt galvu smiltīs!
Vai arī pēkšņi būt vasarā kaut kur pie maza ezeriņa vai upītes ar aizaugušiem krastiem, sēdēt zālītē un skatītīes kā kustas ūdens. Un apzināties, ka tuvākās nedēļas laikā man nekur nav jāsteidzas, ne par vienu nav jāatbild, nevienam nav jāatskaitās un nevienam nav nekas jāatdod.
Bet es šaubos vai vispār kādreiz manā dzīvē pienāks tāda nedēļa. Pat par tādas dienas esamību manā nākotnē man ir šaubas.
īstenībā es apskaužu tos, kas dzīvo vieni - bez vecākiem, bērniem, vīriem un sievām un pat bez kaimiņiem, kaut gan vismaz kaimiņi no manis neko neprasa.
Tiko iedomājos - labi ka man ir suns, citādi es diez vai būtu ievērojusi cik skaista dažu labu nakti ir mēnesnīca un kāds silts klusums pārklāj visu, kad lielākā daļa mietpilsoņu jau skatās trešo sapni.
Es vispār mīlu nakti.
Vispār, ko es te muldu? Vai es vispār zinu ko nozīmē mīlēt? |
|