|
Esmu iekšā. Maģija ir varsākties, varmākas tiek pienagloti pie vārtu sienām. Sasieti burlaki un izrautas raganas. Visi pilsētnieki redz, ka nav nekādas nievas, kad uz varmākas rievas tiek rīvēta veļa, ar sārtu vaigu, nosvīdusi, sakarsusi veļas sieva rauš savus raušus, savus bērnus priekšautā iesējusi. Pa klonu skraida cirtas, cisas un maitas, šodien šobaltdieniņ ir izrāvis rāvējs ar plēšām piepūš vaigus, tūlīt līs svelmains lietus, tūlīt visi debesu tabūni saņems rokās savas pipeles un ar šļūteni apšļāks cirvi, varmākas kvieks. Uz ielas mētājas perdelis, to pasper ar kāju jods, jezuīts ar apbrīnu Ikšķiles kulisēs irgājas, ikšķilējas, klikucējas, sit tēju ar pātagu. Tūlīt grūs no gaisa pēdējie cipari, kā jēlas akeņogles sabirs matos, stipri sadragājot galvu, jēlu gaļu atstājos uz savām krustcelēm, uz Nāceretes jūga izgāžot savu ciparnīcu, visu apcirkni, jūtas virmo. No stikla siltumnīcas iznāk wc pārzinis un savu bārdu bradādams dodas ciema virzienā, pa ceļam saminot vardes un to kurkuļus, kas sasprausti uz ceļazīmju stabiem noskatās, kā viņa bērni grauž viņa acābolus, kas savērti striķī dabiski pagarina viņa izkārtās zarnas. Bez vārnām brauc auto, ripo tikai to apcirkņi, bērinieki grauž savus acābolus, troksnis veidojas no placdarmpolicistiem, kas sēd bez darba un plēš bikses, šuj pogas uz ceļgaliem un uz pleciem tiem sēž baloži un dēj olas. Es jau no rītu biju dzirdējis par Paracelsu, kurš ieradies pilsētā izplatīt paracetamola bumbas, tās iemetamas skarstā ūdenī, tās sprāgst tieši organismā, un tas kļūst par ieradumu, tas ir pašsaprotami. Ne gramu vairāk šodien vairs nedos neviena sviestaina namamāte, jo visi gruveši ir tai sabiruši virsū, nostūmuši pie sienas un spiež gūžas un krūtis, vardes raud ar aizvērtām acīm. Mutautiņš manā priekšā ir iegaršojies, tas zelē vermutu, tam visapkārt ekipāžas rauj kulakā un lēkā uz vienas kājas kā gāgānu ermoņikas. Tie kari, kas no rīta bija izkarināti uz zariem, nu ir noliekuši augļpilnos zarus pie zemes un stumj māgā sūnas. Tiem, kas vēl nav bijuši frontē, tiek piedāvāti divi knifi kā piemīzt zābaku, neizkāpjot no gultas. Tu paņem zaru, aizāķē aiz lūpas un rauj ko kājas nes, tu būsi normāli pašancējis un tagad varēsi funkcionēt kā zābaks, kā messers, kā tūlītējs rungu rībiens pret kauliem, kas pārplīst, pret ādu, kas izvalba acis un nedod man pušplēsta vārda zilbēs izdīgt garākam par baldirjāni, šo resno cūku, kas sacepis sev stilbiņus vaimanā lietū, jo tumši zilie mākoņi nāca Carnikavai no priekšas un stūma zoles mutē iekšā. Esmu iekšā. Es stumjos un nāku ārā, stumjos stulmeņos un auju nost kājas, to izdara kalpones, es tikai paceļu roku un man zem zoda tiek pielikts zobens, parauts donkrats un visi zobi saspiežās plecos, saspiežās ložās, šodien ir jauks renesanss, bez mitas klijās.
|