Tā jau man šķita, ka trīs vakari pēc kārtas nevar būt tik pat kā perfekti.
Lai gan nebija jau slikti, bet..

Pēdējā momentā pārdomāju un pati sevi izrāvu no mājas ar mērķi – pulkvedis. Steigā paari sagurušajai un tai, kura vēlējās pavadīt mierīgu vakaru mājās vecās biksēs un izpūrušiem matiem, sejai uzzīmēju citu – uzcirtušos, gatavu dejot līdz rītam, smieties par niekiem un ļauties it visam, ko sirds vēlas (šīs sejas sirds, tās otras grib pavisam ko citu).
Pāris sagatavošanās darbi, mašīnā iekšā un tieku aizvizināta līdz tuvējam tramvajam. Sākumā apskatu kļūdainu satiksmes sarakstu, man joprojām ir sajūta, ka būtu darba diena. Laikam tāpēc, ka sestdienas es gandrīz vienmēr pavadu vārtoties pa palagiem.
Tramvajā es nez kāpēc tieku nopētīta no galvas līdz kājām.
Pāris soļi no pieturas līdz šī vakara plānotajai dislokācijas vietai, pāris pakāpieni, pāris domas, kas gan šovakar varētu notikt lemonā.
Pulkvedim šovakar tiešām daudzi neraksta. Publika visai nelielā daudzumā. Pārējie laikam nebūs saņēmušies sevi izvilkt no palagiem. Bet es ieraugu smaidā atplaukstam sejas, izdzirdu sajūsminātus uzsaucienus par godu manai atnākšanai, sajūtu apskāvienus un apsēžos. Divas draudzenes, vienai boyfriends, otrai justfriends (jo bijušais boyfriends) un es. Viņas joprojām smaida, jo es tak biju solījusi neierasties. Pašai par lielu brīnumu es tomēr biju tur.
Iegādājos apelsīnu sulu dubultā ar grenadīnu un ledu. Arī speciālā ķirsīša pieprasīšana neatkrīt. Ātri vien izsaldēju zobus ar milzu ledus bluķiem, tiem lēni kursējot no viena mutes sāna uz otru. Cilvēki šajā jautājumā visbiežāk mani nesaprot. Patiesībā vēl nav nācies sastapt kādu, kuram liktos normāli tas, ka es graužu ledu. Bet es graužu. Jau daudzus gadus. Un arī ziemā.
Sarunas diez ko nevedas, vakar laikam jau izpumpējām visu sakāmo, tomēr, runā, ka vajagot mācēt arī paklusēt. Stulbi vārīties arī nav tas. Tāpēc es lieku mierā savus vakara biedrus un pievēršos Noras Ikstenas prozai. Ak, jā, kompānijā pievienojas arī īru krēma liķieris, tad nu mēs abi iegrimstam Helēnas dzīves interpretējumā. Fonā es dzirdu stulbus viedokļus izskanam (zinu jau zinu, ka viedoklis nevar būt nepareizs...) un tāpēc ik pa laikam iejaucos, lai pateiktu arī savu – bez šaubām gudro un pareizo. Laikam es vienkārši savas draudzenes draugā pamanīju ko tādu, kas man baigi neiepatikās, lai gan zināms viņš ir jau labu laiku. Turpmāko vakara gaitu pie katra šī stulbā viedokļa saskatāmies ar draudzeni, to, kurai līdzi justfriends, un sasmīnamies.
Kļūst arvien garlaicīgāk, bet nebūtu tik traki, ja nepatīkamais boyfriends nebūtu tik neapmierināts ar chilloutu, kas skan, ja justfriends nesāktu dīkt, ka jābrauc darīt kas lietderīgāks utt. Sākam spēlēt asociāciju spēli, lai nosistu laiku līdz dejojamajai mūzikai, tomēr arī pus12os šī vēl nav atskanējusi, lai gan dīdžejotāji solījās jau pēc 11iem, un mēs dodamies prom.
Nav daudz ko bēdāties, trīs vakari pēc kārtas nevar būt labi.
Paspēju vēl satikt arī savu platonisko draugu un, galu galā vakaru piebeidzu ar auzu pārslu putru, kuru tik sen nebiju ēdusi. Bauda.