Vakardienas riits bija taa ne paaraak. Kaa saskaabis piens. Tam vajadzeeja buut pavisam citaadaakam. Daudz miiljaakam un sirsniigakam.
Ar piepampushiem acu plakstinjiem pamosties.
Bet es sanjeemos un uzziimeeju jaunas acis - daudz laimiigaakas, jaunas luupas - daudz smaidiigaakas.
Pirms izieshanas no ledus aukstaa dziivoklja es uzskriceleeju uz baltas lapas:
"Man riebjas, ka taads kretiins kaa Tu var man sabojaat visus Ziemassveetkus. Un arii tas, ka, miiljuminj, Tevis deelj es vakar neaizbraucu sleepot. "Nee, sorre, man ir sarunaata tikshanaas." Smiekliigi. Bet, ko var dariit. Dazhi cilveeki taadi vienkaarshi ir. Cuukas."
Nu neko. Atstaaju uz shiis lapas dalju no savas pinaas sirds un aizgaaju pasildiities uz solaariju. Tad veel paaris daavanas. Un tad piezvaniiji Tu. Mees satikaamies, uz ielas apmainiijaamies priekshmetiem, jo man bija jaaskrien un nekam vairaak laika nebija. Un es arii negribeeju neko vairaak. Tu mani apskaavi. Un es jutu kaa cienja izkalst. Kaa es vairs to nejuutu. Tavas acis bija sarkanas. Likaas, Tu tuuliit izpluudiisi asaraas. Bet man bija jaaskrien.
Vazaashanaas ar senchiem pa Molu. Un daudz jo daudz iiszinjas. Taapat kaa vienmeer. Es izbeeru tukshu visu savu pilno sirdi.
Ziemassveetki - kaa jau parasti - vakarinjas, paseedeeshna pie egliites un daavanas. K.kaa taa visa vakara gaitaa es Tev pamazaam saaku piedot. Un tomeer - tam vajadzees ilgu laiku. Lai piedotu liidz galam.
Un veel - Ziemassveetkus Tu tomeer nesabojaaji. Varbuut vienigi pats sev.


Arvien vairaak saaku secinaat, ka cilveekus sev blakus mees tieshaam, lielaakoties neapzinoties, izveelamies peec vecaaku liidziibas. Tagad gan mans teevs jau laikam ir paaudzies un muljkjiibas vairs nestraadaa, bet agraak, cik nu es atceros, arii vinjam bija tendence k.vai nedaudz, bet piedot sveetkiem peleejuma piegarshu. Saprotiet kaa gribat.