2003. gada 18. augustaa es rakstu, ka pamazaam kljuustu par seeni.
Te nu es esmu! Istabaa piekopju bezgaisa terapiju. Meegjinu straadaat, bet nekas nesanaak. Diidiities gribas, bet ar savu seenes sindromu esmu panaakusi tieshi to, ka iespeejas liidzinaas nullei. Ko lai saka - pati vainiiga! Vai arii draudzenes, kuras visas kaa viena (logjiski) pavada laiku ar saviem daargajiem viirieshiem. Vai arii mans daargais viirietis, kursh ir taalees zilajaas. Tas taa, ja kaadu citu vainot gribas.

Kopumaa ir taa, ka mani ir liidz sirds dziljumiem aizkaitinaajis mans darbaholikjes teels. Kas ir -domuziime- istabaa seedeetaajas teels. Burviigi. Fascineejoshi. Graujoshi. Laimes periodu ir nomainiijis depresiivais. Uz cik ilgu laiku?

Vispar shitais nav man raksturiigi. Vismaz peedeejaa laikaa ne. Lai gan te jau var diskuteet par to, kas ir pedeejais laiks. Varbut vienkarshi truukst svaiga gaisa? Laikam kkur ir pamodies iignais tiineidzheris vai vienmeer neapmierinaataa blondiine.