tur jau tā lieta.. par to tagad es domāju.. itkā man tā lietiņa k-cik iet un arī velos es taja lietiņaa darīt daudz.. un arī ik pa reizei paslavē mani.. bet kur ir tā robeža lai zvaigžņu slimība nekļūst par traucēkli.. itkā es pa to vislai smejos un ķircinu sevi lai pats par to nedomātu nopietni.. un iekšēju cenšos piepildīties.. lai spēks ir ar mani.. bet ja nu ar to nav gana?