tā īsti jau nav ko teikt.
vakar nopirku koferi, laikam cerēju, ka radīsies prombraukšanas sajūta, bet nekā. sazvanījos ar Kostu, noskaidroju neskaidrības ar lidmašīnas biļetēm,ģitāras ņemšanu, un vienkārši tāpat parunājos. pārnākot mājās, savā ēpastā ieraudzīju meilu, kurā dotā informācija paziņoja, ka izlidoju 1. septembrī 7:00. Au revoir.
šorīt, vai pareizāk, šodien, pamostoties saņēmu vēstuli. jauki,ka kāds raksta!
nedēļas nogali pavadīju Rāmavas muižā. miers, neaprakstāms miers, pārbraucot mājās gribas lai tā miera sajūta nepazūd, bet jau atkal viss ir kā pirms tam.
manos tuvākajos plānos ir franču un flāmu valoda.
jā,un man nāk smiekli par to,kā cilvēki saprot visu ko grib. no viena teikuma, izdomāt stāstu, kurš būtu filmas vērts! :)
un man ir dusmas,ka man nepasaka,ka ritenim ir sabojājušās riepas=/ it īpaši tad,kad es biju beidzot nolēmusi doties pie omes uz laukiem.
P.S. that party last night was awfully crazy I wish we taped it.