`ja es pamostos savādāk,kā pamostos pēdejos rītus,man liktos,ka dzīve nav pareiza.tā nakts taču kaut ko izmainīja arī tevī?!` es apsolīju tev pateikt. es apsolīju apdomāt kārtīgi ko atbilēt uz tavu jautājumu. jā,izmainīja. es zinu,ka tu gribi dzirdēt daudz un dikti, bet es nezinu,vai es to gribu teikt. redzi,tas izmaina pārāk ļoti visu kas ir paredzēts. bez iespējām,bez apdomības. hārdkōrprieks?! tā tu to nosauci..nu jau vairs tikai divu mēnešu. cik bija pirms tam? viens,divi,trīs,četri? bet vai pēc visa ko tu teici, tas tiešām var but tikai divu mēnešu prieks?! ak,es zvēru,es gribētu lai tiešām tā būtu. bet mēs abi zinam, ka nebūs.mēs abi zinam, ka vasarai cauri vīsies sāpe,kuru mēs radījām jau pašā sākumā.es,dīvainā kārta,atceros to pirmo vakaru. un tagad,es pirmo reizi esmu droša,ka tu lasīsi visu. tu lasīsi kas bija pirms tam ar mani un citiem. man šoreiz tas patīk. mūsu īstā vieta butu teātrī. es nekad neesmu mācējusi tā melot, tā tēlot. būt TĀ. bet es pēdējā laikā redzu un dzirdu,ka izrāde driz izgāzisies un maza daļa no visa nāks gaismā. un es tev čukstu šobrīd,ka man beidzot ir vienalga. lai jau zin! |