nesen pabeidzu lasīt grāmatu, kura diezgan daudz izčakarēja smadzenes. plus, mīnus 487 lapaspuses bieza/plāna, tā aizņēma nevairāk kā divas naktis. un divas tikai tādēļ, ka pirms tam jau trīs bija pavadītas festivālā. pieļauju domu, ka pie smadzeņu izčakarēšanas [drīzāk jau izmainīšanas] vairāk ir vainojams pats autros, kurš pēdējā laikā bieži uzrodas manā tuvumā ar alus pudelēm rokās un ir iemācījis uz pasauli paskatīties ar baigi foršo attieksmi. nezināmu iemeslu dēļ arī pēdējā laika visādās, sauksim tās par grūtajām situācijām, viņš ir bijis baigi foršs un gudrs. varētu teikt, ka es atkal kko samainījusi esmu.
|