Nevajadzības sajūta ir tad, kad rītā, tīrot zobus, gan vakarā, uzlikot mobilajā modinātāju, saprotu, ka "pa lielam ņemot" gan labākajiem draugiem, gan ģimenei ir sava dzīve, kurā skaļi un uzmācīgi spēlēju otrā plāna lomu, lasot viņu uzmanības druskas.

Kad nokritīšu līdz bezdibenim, kad pieņemšu vientulību kā savu draugu, kad nemeklēšu svešās acīs palīdzību, kad iemācīšos sarunāties, kad atsākšu sapņot, tad, liekas, vajadzētu būt laimīgai.

esmu skaista, gudra un jauna.
pazemojums un ciešanas ir bijusi mana vienīgā mācība un pieredze. Viss pārējais: veiksme, izklaide, nejaušība.

kā parasti atnāku ap 20.00 mājās. Zinu, ka vismaz līdz 2 strādāšu. Bieži domāju - vai tos retos cilvēkus, kurus saucu par draugiem, esmu jau pazaudējusi. Rutīnā. Kārtējo reizi atsakot iet uz krogu. Skatoties stulbu seriālu tā vietā, lai parunātos ar, kā šodien gājis. Ceru, ka tomēr vēl ne.

Double Coffee. Draugs: Kad skatos spugulī, esmu pārliecināts, ka tas attēls nav es. Esmu savādāks.

Es nezinu, kā lai viņam palīdz. Tāpēc sodīju - nopirku ēdamo, iedevu latu un padzinu no mājām. Un man ir bail, ļoti bail, ka tik kas slikts negadās. Ceru, viņam draugi palīdzēs.
Es nezinu, kā palīdzēt, un asaru nav.