You are free to do what we tell you! - 29. Augusts 2012

Nekad neesmu izcēlusies ar īpašu pavārmākslu. Kad ievācos Rīgā, mācēju uzcept pelmeņus (un dažas saldumlietu izvirtības).
Dzīvojoties pa Avotiem, šo to noskatījos no komūnas biedriem, šo to paeksperimentēju, un galu galā šis tas no ēdmaņas sāka arī sanākt. Tomēr zupcis man meistarībā nepārsniegt. Līdz šim viņš ir ne tikai pierādījis, ka spēj brīnišķīgi gatavot, bet turklāt ar savām pavārprasmēm panācis, ka ēdu lietas, kuras agrāk nebūtu ēdusi garšas nesaderību dēļ, nerunājot nemaz par tādām, kuras ēdamas vispār nebiju iedomājusies.
Tā nu nupat, atnākot mājās, pa dienu apēdusi vien dažas grauzdētas maizes šķēles, ar baudu metos virsū skaista paskata, manuprāt, žāvētas gaļas salātiem.
zupcis baidījās teikt, kas tur patiesībā par sastāvdaļām. Ņemot vērā sejas izteiksmi un balss intonāciju, sāku minēt neiedomājamās lietas. Uzminēju.
Tātad - tagad ēdu arī astoņkājus. (Tādus, kas pirms pagatavošanas bijuši ap trīsdesmit centimetriem platumā).

Kad Avotos no rītiem paliek vientuļi un garlaicīgi, tad var iet dzert brokastu kafiju uz Kolhozu.
Brokastis šādos gadījumos gan mēdz ievilkties līdz.. teiksim tā, pavēlu.
Pastāv aizdomas, ka rītrītAvoti varētu būt diezgan vientulīgi atkal.