dažkārt klusums ir skaļāks par troksni - Komentāri

metafora

11:33 - Iz čata...

Agrāk es biju tik fantāzijas pilna meitene, es vienkārši pamodos no rīta un sāku zīmēt vai vai...vai ģitārai kombinēt akordus dziesmām, vai arī rakstīt garu stāstu vai dienasgrāmatu, fotogrāfēt. Bet tagad... es un mana nocietināšanās no ārpasaules ir atstājusi tādu iespaidu, ka es neko nedaru, kā tikai mācos/tusēju un eksistēju. Es gribu, lai tur ir kas vairāk, kad vairāk par eksistēšanu. Es gribu būt šeit un tagad. Šajā brīdī. Cilvēki vienmēr uztraucas par nākotni vai domā par pagātni. Kāpēc viņi vienkārši nevar būt?! Dažkārt iedomājos, ka ļoti vēlos pielnveidot sevi. Teiksim...iet tautudejās, vēlreiz iet uz ģitāru, peldēt, kaut ko izzināt. Nevēlos pabeigt 12 klasi un saprast, ka neesmu izmantojusi tās iespējas, ka man bija laiks. Jo, kad studēšu tam nu galīgi nebūs laika, nemaz nerunājot par strādāšanu, vai to, cik tas maksās. Kāpēc es vienkārši nevarētu jau pirmajā septembrī doties pie mūzikas skolotājas un iestāties korī? Es taču varētu, bet ir tik daudz šķēršļi... Nejau tas, ka es nemācētu dziedāt. Viņa mani daudzkārt ir aicinājusi uz kori. Vienkārši man bail, ka tas kaut kā mainīs mani, mainīs par kaut kādu korķi ausīs, kas tur tupēs un vienkārši nebūs nekādu izklaižu. Protams, man patīk daudzas lietas no mana tagadējā dzīvesveida, ko es nosauktu wild & crazy, bet vai tā tiešām esmu es? Bet pēc šī jautājuma ir jāuzdod cits jautājums. Vai es jau zini, kas es esmu? Un bet protams!!! Man taču ir tikai 15, kad tūliņ pārvērtīsies saldajos sešpadsmit, līdz ar 10 klases sākšanos. It kā jau liela meitene, bet mana māte pat to nespēj pieņemt. Viņa vienmēr saka - vēl jau jāpaaugās. Kur jāpaugās? Viņa absolvēja 11tajā klasē un pārvācās dzīvot uz Rīgu pilnīgi bez vecākiem. Vai viņai bija vēl jāpaugās? Jau viņa bija naiva? Iespējams. Bet es jau nu noteikti naiva neesmu. Man nav šī salkanās Krūmiņu, un ar vārdu Krūmiņu es domāju sieviešu Krūmiņu dzimtas naivulīgumu, kas man noteikti...nu noteikti nepiemīt! Man ir nedaudz skaidrāks skats udz dzīvi, es zinu, kas ir vērtības un es zinu, ko daudz maz cilvēks var sagaidīt no otra. Es māku izvēlēties draugus un es neskrietnu raudāt, pēc katra cilvēka, kurš licis man viņā vilties, jo laikus jau man ir bijis iekodēts, ka zinu - tā var gadīties vienmēr. Iespējams, vaina ir tajā, ka esmu rīdziniece, iespējams, arī nē. Jo ne visi rīdzinieki ir iekodējušies sevī manā vecumā. Vai vispār tādu mana vecuma neaizskaramo cietuļu ir? Tas liek atved atpakaļ pie pirmās tēmas, par to, ka man nav fantāzijas. Iespējams, tieši tāpēc tā ir zudusi, kopā ar maniem emociju pārbirumiem, kurus vienmēr esmu centusies apslāpēt, jo tie ir bijuši pārspīlēti pārbiruši, nē, drīzāk gan pārsprāguši. Jo manas emocijas, kad tās nāk, tās nāk ar tādu eksploziju, ka nu glābjas kas var!!!