Rudens pastaiga.
Ir klāt pirmais rudens rīts. Saule parādās pie apvāršņa un līdz ar pirmajiem staru glāstiem, blāvi zaļajā zālē, spirgtajā gaisā un raupjajos kokos parādās pirmās dzīvās radības. Pumpuri, vareno koku zaros, siltuma valdzināti, atveras. Starp pakaltušajiem zāles asniem klusītēm čukst vējš. Visbeidzot es, rudens lapu krāšņuma mudināta, uzvilku savu pelēko mēteli un devos pastaigā. Rīta migla liegi vedināja mani spert pirmos soļus. Apkārt ir klusums un miers. Sajūta, ka līdz ar vasaras aiziešanu, pazuduši arī visi mazie kņadas radītāji. Nav vairs dzirdama bišu dūkoņa vai agro putnu čiepstēšana. Vai es varētu atdzīvināt šo rudens rītu? Līdzko biju spērusi pirmo soli, bija dzirdama pirmā lapu čaukstoņa. Tās kā mazi, krāsaini sapnīši bija vienmērīgi klātas pļavā, apsegdamas zemi, kas izstaroja vēsumu. Krāsu dažādība liek manam prātam reibt, bet es dodos tālāk...
Laikam vienmērīgi ritot, es gaisā sajūtu darba smaržu. Netālu no iepelēkās takas atrodas zemnieku saimniecība, kurā čakli strādā cilvēki, novākdami ražu. Kartupeļu rūgtenais aromāts un ābolu skābenā smarža aicināt aicina mani smaržas virzienā. Ejot gar saimniecību, nevarēju nepamanīt vietējos bērnus, kas sārtiem vaigiem, svaigā gaisa burvībā spēlējās. Ejot garām ābeļu rindām, kas virknējas cita pie citas, es salasīju dažus ābolus, kas saules staros mirdzēja, sarmas klāti. Izdomāju, ka uz vecāsmātes apciemojumu, es uzceptu siltu ābolmaizi. Dodoties tālāk, sapratu, ka vēja maigie pieskārieni kutina manus pirkstu galus, tāpēc uzvilku savus siltos dūraiņus, lai itin nekas netraucētu man baudīt šo rudenīgo dienu.
Ejot gar vietējo mežu, pamanīju cilvēkus ar groziņiem, kuros bagātīgi bija pielasītas sēnes: saulrieta gailenes, brūnās baravikas, iesārtās bērzlapes un citas sēnes. Pat būdama krietnā attālumā no tām, es jutu to smaržu, kas man atgādināja mājās pagatavotu kartupeļu un sēņu mērcītes smaržu. Cik apetelīgi! Tas man atgādināja, ka biju līdzi paņēmusi nelielu termosu ar liepziedu tēju. Uzreiz aiz meža bija neliels uzkalniņš, kuram galā bija daži veci celmi. Es apsēdos uz viena no tiem, ielēju sev silto tēju un vienkārši baudīju to. Tējas garaiņi, līgani dejojot, lēni izklīda rudenīgajā gaisā. Es sēdēju uz celmiņa un raudzījos krēslainajās debesīs. Tajās varēja saskatīt tikai pašas spožākās no spožākajām zvaigznēm. Pārējās nosedza saules gaismas atbalss. Bet tās spīdēs tikai tad, kad pienāks to laiks. Kā jau katram no mums, cilvēkiem, tāpat kā nodzeltē lapas rudenī, tāpat kā spīd zvaigznes, mums arī kādreiz pienāk mūsu laiks spīdēt. Aizdomājusies par to visu, nepamanīju kā skrien laiks, tāpēc lēnām devos atpakaļ uz māju pusi.
Ceļam turpinoties, gāju caur parku, kurš bija izgaismots ar skaistām un graciozām laternām. Uz parka soliņiem sēdēja divi cilvēki, kas acīmredzot rudens romantikas aicināti, satikās viens ar otru, lai kopīgi baudītu šos vasaras aiziešanas svētkus. Tātad arī rudens ir romantikas gadalaiks. Jestrais rudens gaiss satuvina cilvēkus, lai sasildītos. It kā viņus nemanīdama, devos tālāk. Pakš! Te pēkšņi nopilēja lietus lāse tieši man uz degungala. Aiz manis bija dzirdama sarosīšanās, jo acīmredzot es nebiju vienīgā, kas pamanījusi pārsteidzošo ciemiņu. Līdzi man bija lietussargs, ko tūliņ pat izlaidu visā savā krāšņumā virs sevis. Tad nu man nācās pielikt soli un aši doties mājās. Bija patīkama sajūta, kad man bija palicis pavisam silti, un laiku pa laikam kāda silta lietus pile uzpilēja man virsū. Tā nu dažus soļus pirms ieiešanas pa mājas durvīm es nolaidu lietussargu. Es paraudzījos debesīs un tur tās bija. Zvaigznes – gan spožās, gan nespožās. Visas kā viena. Tās bija tur, kur tām bija jābūt. Es pateicos zvaigžņotajām debesīm, lai atvadītos no šīs brīnišķās rudens dienas, kas man dāvāja neaizmirstamas sajūtas. Cik jauki sajust rudens pieskārienu savā sirdī.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |