tavas cigaretes manā somiņā

nākotnes delta

Fri, 03 Apr 2015 12:00:41 GMT

rosās ļaudis, ceļ gaišo nākotni. paskatos, pasmaidu un ar savu suņu karavānu eju tālāk. ļaušanās tecējumam nav konformisms; nekas nav mainīgāks par straumi, lai kādās matērijās mērām.

Wed, 31 Jul 2013 07:57:25 GMT

no dusmām uz apsaimniekotāju pat pumpas izmetās - es nesaprotu, kāpēc man jāpacieš namu pārziņa naidīgums par to, ka es aizrādu, ka kāpņu telpas ir ilgstoši nekoptas, neskatoties uz apsaimniekotāja paša izkarināto darbu grafiku, kur kāpņu slaucīšana vien ir paredzēta 3 reizes nedēļā. viņš man prasa, vai kāpnes ir piemētātas ar atkritumiem un drazām (neesam jau mežoņi, protams, ka ne!) un izturas tā, it kā putekļu vāli, zem kājām čirkstošas smiltis, no kurām vairākas šaufeles ir saglabājušās no ziemas, zvēru, un kas simts punkti mudž no dažādiem kukaiņiem, un zirnekļu tīkli pie logu palodzēm un starp pakāpieniem (!) nebūtu pietiekams nesakoptības pierādījums. Dzīvokļu īpašnieki, kaut ne visi, nevēlēdamies to visu nest dzīvokļos, saslauka vai reizēm uzmazgā savu durvju priekšu vai kāpņu posmu līdz nākamajam kāpņu starplaukumam, bet ja tādējādi mēs nebrienam par cm biezu netīrumu slāni, nebūt nav apsaimniekotāja darba rezultāts, par kuru tas saņem samaksu.

Thu, 23 May 2013 18:07:59 GMT

man visu laiku nāk miegs. tas ļoti nogurdina.

šie anklebenz rīsi ir gardi

Thu, 23 May 2013 18:02:48 GMT

manuprāt, sava ķermeņa nodošana īslaicīgā lietošanā citai personai par maksu, ja abas personas ir pilngadīgas, tas ir pilnīgi brīvprātīgi un nevienai no iesaistītajām personām netiek nodarīts kaitējums, ir cienījama izvēle un godīgāka par daudzām citām. truly something of yours to share with whomever you choose. verily, i can and do respect that. a working relationship while it works for you. i find myself curious.

arrogance, like anger, is a fatal flaw

Sun, 12 May 2013 11:46:37 GMT

ā, bet es esmu liekule, jo dienās, kad es pati nemokos panikas lēkmēs, man atelpu sniedz nekas cits kā noliegums.

911

Sat, 11 May 2013 16:50:07 GMT

Pirms kādas stundas biju lieciniece uzbrukumam, kad džipa vadītajs pēc ietriekšanās citā automašīnā izkāpis ceļa vidū izrāva no tās otru šoferi un izvērtās cīņa un kautiņš, bet visi citi gļēvuļi brauca garām. Pašsaglabāšanās instinkta man laikam ir mazāk kā pieņemts. Izskrēju uz ielas, kliedzot uz abiem vīriešiem, mēģināju apstādināt citas mašīnas. Paldies 3.autobusa šoferim, kas apstājās un izkāpa. Tas, kuram uzbruka, savaldīja, cik spēja, dzērušo agresīvo džipa vadītāju, un gan es, gan autobusa šoferis vienlaicīgi zvanījām policijai. Visstulbākais, ko arī pateicu policijai, jo tajā brīdī kā reizi stāstiju, kur esam un kas noticis - garām pabrauca pašvaldības policijas mašīna. Es biju vienkārši šokēta, tāpēc neatbildu par epitetiem, ko tiem veltīju tajā brīdī, kaut laikam nepelnīti, jo pēc metriem 50 PP mašīna apgriezās, un es varēju pateikties policijai par uzklausīšanu, jo PP policisti jau lika uzbrucējam rokudzelžus.

Stress bija pamatīgs, viss notika tik ātri, es kaut arī rīkojos pilnīgi apzināti, tomēr instinktīvi.
Tikai pēc tam, kad PP pilnībā kontrolēja situāciju un redzēju, ka neviens nav smagi cietis, pārliecinājusies, ka mana klātbūtne nav nepieciešama, turpināju savu ceļu.
Un tikai tad man atausa, uz kādu numuru es zvanīju.

are we meant, shall we endeavour, a chance, where's the lever

Sat, 23 Mar 2013 20:56:36 GMT

mani nomoka tādi jautājumi, kurus es baidos izteikt skaļi, spļaušana Dievam sejā utml. Are we meant to be happy? cerot, ka latviešu Dievs ir vecmodīgs un angliski nesaprot.

šodienas motto varētu būt..

Sat, 02 Mar 2013 09:56:46 GMT

"A balanced diet is a chocolate in each hand."
- J.Shalvis

faux pas

Fri, 01 Mar 2013 19:18:26 GMT

staigāju pa māju, nīgrojos, ka nevaru savas zeķes atrast (kāds bija tās 'izglābis' no sakošļāšanas un pakarinājis priekšnamā), iedzēru klepus sīrupu un ziņkārības dzīta palasīju pievienoto zāļu lietošanas instrukciju. zeķu glābējs uz jautājumu: "kā tev šķiet, vai mana burkšķēšana varētu būt te minētā blakusparādība ar apzīmējumu "īslaicīgs nemiers"?", atbildēja: "nē, tas ir hroniski."

vajadzīgs padoms

Fri, 01 Mar 2013 18:41:30 GMT

kā jūs risināt krustvārdu mīklas?! man pat google nespēj palīdzēt noskaidrot, kā sauc "deklasētu elementu Francijā" vai "ātru iešanu sīkiem solīšiem" vai "virskreklu audumu" u.c. zilus brīnumus. vai ir kāds resurss, kur šādas lietas atrodamas? ailab skaidrojošā vārdnīcā var atrast skaidrojumu vārdam, bet kā lai tiek pie apgrieztā rezultāta?

Tue, 26 Feb 2013 22:06:13 GMT

vakar vakaraa meitene tomer nomira.

Mother of pearl

Tue, 19 Feb 2013 19:32:41 GMT

vakar ierakstīju O.Rajeckas jubilejas koncertu. Ak Dievs, cik LABS! Skudriņas, zosāda un tepat, zem mēles burbuļojošu prieka smieklu tērcīte. Es tik bieži aizmirstu, cik skaista mums latviešiem ir dzeja, mūzika un balsis, kas tās nes.

The breath of grown-ups fermented with things unsaid

Tue, 12 Feb 2013 06:36:58 GMT

The World Was Old When We Got Here

we could see that, easy. Paint and birch
bark curling, dried up wells and leaky
faucets, weeping willows and bent windmills
shrieking in the breeze. Driven outside, we swung
our legs from the seats of rusted tractors tangled
in dead branches, crept into abandoned
houses graffitied by trees. We wove sticks
with bale twine to make shelters, fished
the hood of a car from the river
for a roof, used bricks from the crumbled
cookhouse for a makeshift wall.

Inheriting ruins,
we made ruins.

Blue jeans in the wash still came out dirty. The breath
of grown-ups fermented with things unsaid. Someday
we’d understand "farm crisis," foreclosure, FDIC. We’d see
people driving Cadillacs, rest our faces on the plush
white carpet of our own remodeled homes, remember
clover by the chicken pen, how each spring we rolled
in it, each spring it was new.

by Kara McKeever (atrasts Goodreads.com)

Sun, 10 Feb 2013 11:24:22 GMT

šajā grāmatā, piemēram, flagmankuģis ir nosaukts Ļeņina vārdā. Ja abstrahējas no dažiem ne-/politkorektiem elementiem, cerība kā cilvēces primārais izdzīvošanas impulss man šķita diezgan pievilcīgs pieņēmums. Vai arī vainas sajūta par to, ka tu esi dzīvs.

dažas nesaistītas lietas #3

Sun, 10 Feb 2013 10:43:19 GMT

mans pasniedzējs liverpūlietis brīnās, no kurienes es esmu sagrābusies tik daudz amerikānismu un juvenile banter. Un es kaut kā pakautrējos viņam pateikt, ka no - ŠEJIENES -: jo autori citējot: "[..] I have a vague paranoid fear of real, actual FBI agents showing up at my door demanding to know why I was nosing around their organization, and I don't think 'so I could write GAY FBI PORN' would go over very well."

dažas nesaistītas lietas #2

Sun, 10 Feb 2013 10:41:45 GMT

tagad paskatāmies uz visu iepriekš rakstīto kā uz putekli vējā, jo tikai salīdzinājumā iespējams novērtēt (dinamiski) lietu patieso nozīmību un svaru. kad piektdien rakstīju par sevi, vēl nezināju, ka mana brālēna sieva tajā pašā laikā slimnīcā gripas komplikāciju dēļ ir zaudējusi savu nedzimušo bērniņu 6.mēnesī, un viņa pati ir komā, jo ir atteikušas plaušas. un man šķiet amorāli pieņemt šīs bēdas vai sirdsāpes vai sašutumu - pret ko? Dabu? medicīnu? ārstiem, kas pirms divām dienām viņu bija nakts vidū izrakstījuši no Stradiņiem, uz kurieni viņu bija atveduši ātrie, jo veiktās analīzes neesot uzrādījušas neko, kas viņuprāt attaisnotu grūtnieces pastiprinātu uzraudzību, kaut vēlāk tika konstatēts, ka bērns ir miris jau ap to laiku? - kā savus, jo nav man uz to tiesību, nav. Bet pat neskarot to nežēlību, badu un slimibas, kas ir pasaulē, neskarot cietējus un cietušos, kas slēpjas pamestos dārziņos vai cilvēka vai dzīvnieka dvēselē, kam tu paej garām ikdienu, un kas māca man pazemību kā nekas cits, šāda sāpe, kas ir tik tuva, bet manis neaizsniedzama un neremdināma, floors me.

es cenšos radīt ap saviem mīļajiem mīlestības burbuli, es cenšos būt tiem viss, ko tiem vajag, bez tās pasaules, kas viņiem ir ārpus attiecībām ar mani, bet man vienmēr un pamatoti šķiet, ka es nedaru visu, ko spēju, jo es esmu slinka, patmīlīga un pārlieku egocentrēta. es pat mokos pašpārmetumos, jo uzskatu, ka esmu slikta saimniece savam sunim, piemēram, tādēļ, ka šobrīd nevis spēlējos ar viņu vai mācu, bet klabinu taustiņus, viņu ignorējot. kā gan es spēju būt kas vairāk, būt mierinājums vēl kādam vai atbalsts? es nezinu, vai mana empātijas spēja darbojas kā nākas; droši vien. man šķiet iedomība uzskatīt, ka esmu kaut kā atšķirīga no citiem. bet neatkarīgi no tā, vai empātija mani pārlūdina vai tās pietrūkst, vienīgais reālais veids kā es to spēju izrādīt ir caur naudu. man pašai tā neko nenozīmē tālāk par bezrūpīgu dzīvi sevis izvēlētā veidā, kas var būt ārkārtīgi minimālistisks, monohroms un kails. bet tiem, kas manī izraisa jūtas, es esmu gatava dāvāt pasauli, ja vien man tiek ļauts, un ne viena persona vien to ir aprakstījusi kā manus centienus nopirkt mīlestību, jo reti kurš šādi sajūtas mīlēts. un man gribas atņirgt zobus un spļaut sev sejā, jo kontrole, ko es realizēju pār pasauli, kas atrodas manas ietekmes laukā, ir veids, kā es spēju asociēties ar fizisko eksistenci, kas citkārt man šķiet tikai prāta spēle. pēdējos piecos gados es esmu gājusi tālu, es spēju dalīties, ļaut arī kādam citam rūpēties par tiem, ko mīlu, bet es neticu, ka kļūšu par jūru, kas spēs uzņemt sevī straumes, es vienmēr būšu avots.

dažas nesaistītas lietas #1

Sun, 10 Feb 2013 10:37:21 GMT

slimnīcu vide pati par sevi nez' kāpēc padara cilvēkus slimus, gaisā ir kaut kāds piemaisījums, kas liek tev justies vājam, miegainam un nedaudz bremzētam. paklausīju, devos uz neatliekamo palīdzību, pastāstīju visu kā ir un kā man šķiet, ka bija, tiku iesēdināta polsterētā krēslā uz riteņiem, bet bez roku balstiem, un ja līdz tam es visā nopietnībā mēģināju pārliecināt rezidējošo ārsti, ka man galva nereibst, tad brauciens krēslā pa slimnīcas gaiteņiem un sanitāram vislaik man sakot: "neturaties ar rokām pie krēsla, es jūs neizmetīšu!", lika man par to šaubīties. lai kā, datortomogrāfija konstatēja, ka viss štokos - nav ne asins izplūdumu, ne tūskas, ne lūzumu, bet tā kā galva un acis kopš rīta bija sākušas sāpēt arvien vairāk un atcerēties atsevišķas lietas pat nesaistītas ar kritienu man sagādāja grūtības, tas tikai nostiprināja ārstu pārliecību, ka smadzeņu satricinājums ir. so, there. bet tas, ka visa šī procedūra aizņēma aptuveni 2 stundas, un man aiz neko darīt un lai atpūtinātu galvu un acis bija nepārvarama vēlme, ko arī necentos pārvarēt, atbalstīt pakausi pret sienu, aizvērt acis un nedaudz pasnaust, nez kāpēc tika interpretēta ne man par labu. go figure. tā kā 6dien un 7dien man uz darbu jāiet nav, ātrie slimības lapu nedeva, kaut piekodināja ieturēt pilnīgu mieru vismaz nedēļu, bet ieteica vērsties pie ģimenes ārsta (kura man nav un kuru es nemaz negribu, jo uzskatu par sistēmā instalētu bremzi).

var jau paštaisni norādīt, ka veselība necieš kompromisus, bet dzīvē viss ir sarežģītāk. it sevišķi, ja tu pats esi neapzināti apzināti gājis ceļu, kas ar laiku tevi noved tur, no kurienes atkāpšanās nav variants. viss, protams, atrisināsies vienīgajā iespējamajā veidā kā upei izlaužot sev jaunu gultni, bet šķiet, ir pienācis brīdis, kad man jāizvēlas cita metode, kā tikt galā ar ļoti nepatīkamām problēmām, jo to ignorēšana, vienlaikus mokoties sirdsapziņas pārmetumos, nedarbojas. labi, šis ir pārāk dziļi un atstāsim to klusai iekšējai introspekcijai.

šorīt

Fri, 08 Feb 2013 10:46:24 GMT

staigājot ar suni pa tikko pār ledu uzsnigušo sniegu, paslīdēju un, krītot uz muguras, atsitu galvu pret zemi. turpmāko atceros tikai kā atsevišķus uzplaiksnījumus. kā es guļu uz muguras, pavada man izkritusi no rokas, un suns lēkā apkārt un baksta mani, domādams, ka es spēlējos. tad kā es ceļos kājās, klīniski novērojot, ka sāp pauris, bet nekas cits, un perifērijā redzu kaut kādu cilvēku, kas laikam bija gatavs nākt man palīgā, bet es nespēju uz viņu koncentrēties un vairs es viņu neredzu. tad es stāvu netālu no kaut kādas mājas ārdurvīm, nesaprotot, ko es tur daru, kas es esmu un kur ir mans tētis, jo es blenžu uz pazīstamu apsnigušu mašīnu. un tad no bailēm, ka es nevaru neko atcerēties, es sāku histēriski raudāt. es neatceros kā es tiku mājā (taktilā atmiņa durvju kodam), kā tiku dzīvoklī, kā mani kāds noģērba un apsēdināja pie brokastu galda.. attapos jau praktiski pie tukšas muesli bļodiņas un jautāju: 'vai suns ir mājās? es viņu nepazaudēju?' Nē, esot mājās. Pl. rāda 6:50. atkal atslēdzos, laikam turpinu raudāt, bet tagad laikam tādēļ, ka atceros, ka tēta jau kādu laiku nav, un man liek dzert baldriāņus, lai nomierinātu. Man jautā, vai es nevarot palikt mājās un neiet uz darbu, atjēdzos, jautāju, kas par dienu un saku nē. Laikam kofeīns un baldriāņi vienlaikus iedarbojoties mani pamazām atgriež šeit un tagad, samirkšķinu acis, un es jau palīdzu otram izsusināt tikko mazgātos matus un runāju tīri sakarīgi. atkal samirkšķinu acis un esmu viena, pl. jau 8:10, un pēdējais brīdis ģērbties, ja negrasos kavēt darbu ilgāk kā parasti. arī brauciens uz darbu ir autopilotā, bet vairs ne nesamaņā. ierodoties pat spēju uzģenerēt 2 lpp pilnīgi sakarīga teksta un vēl piedalīties sanāksmē. tagad? sāp galva, acis sūrst, un tāds spiediens kā no aizturētām asarām, bet nav nekādu citu blakusefektu.

un es nespēju sev atbildēt, kas bija šausmīgāk - aizmirst vai atkal atcerēties.

ignorance is a bliss - tikko no brokastīm

Wed, 30 Jan 2013 08:03:54 GMT

Šīrīta FT jautājumu un atbilžu rubrikā kāda 45 gadīga sieviete, vidēja līmeņa vadītāja relatīvi lielā uzņēmumā, kas mēdijos regulāri tiek atainots kā inovators attiecībā uz sieviešu vienlīdzību darbavietā, pauž savu sāpi par to, ka viņas kolēģis, kas ir zemākā amatā kā viņa, saņemot lielāku algu - fakts, par kuru viņa uzzinājusi pavisam nejauši - un tagad jūtas, ka viņai nodarīta netaisnība. Viņa arī jautā, kā viņai labāk šajā situācijā rīkoties, lai panāktu pielikumu pie algas - izmantot nejauši iegūtās zināšanas par kolēģi nešķiet pareizi, bet viņa ir droša, ka citu nekautrētos.

Atbildē ir daudz vārdu, un dažiem no tiem es pat piekrītu, bet FT "padomdevēja" atbilde, ja destilēta, ir vienkārši priceless: "Forget about it! Look how unhappy this knowledge has made you!"

fun with Siri and a teenager

Mon, 28 Jan 2013 08:20:19 GMT

man nav iPhone, pilnīgi esmu apmierināta ar MacBook un citus bruļikus neprasās, bet Siri gan man varētu patikt.
vairs neatceros kā likt linkus, bet te ir tāds smaidīgs: http://wouldashoulda.com/2013/01/24/fun-with-siri-and-a-teenager/#more-7632

čība iekrita kaimiņa puķukastē

Sun, 27 Jan 2013 15:27:50 GMT

bišķi puņķaina, vārtos visu dienu zem segas, izvairos no dzīves, atbildības un izšķiršanās par to, ko vispār es no sevis vēlos, cik stipri, un vai ar to pietiek, lai pārvarētu vienmēr klātesošo nedrošību par sevi un baiso slinkumu. erotiskie vēstījumi ir mani īslaicīgi pārsātinājuši, kaut aizvakar pirms ms, man pat šķita, ka esmu sasniegusi to stadiju/ vecumu, kad mājieni uz romantiku un iekāri mani ne tik iededz, cik dziļi griež. bet kā jau teicu, pms, un tad viss šķiet fatāls. šajā gadā es vai nu peldēšu vai grimšu. termiņi nāk virsū kā dunduri, bet es bišķi puņķaina, vārtos visu dienu zem segas, izvairos no dzīves, atbildības un..

Wed, 16 Jan 2013 09:40:20 GMT

ne velti daba mātītes krāso pelēkas.

par plaukstām uz svešiem celīšiem un citu morāli

Sat, 12 Jan 2013 08:34:20 GMT

летим мы как-то в самолете
rīts agrs, reiss pilns, mazais Q ar divām krēslu rindām katrā pusē; es iekāpju priekšpēdējā, jo mana sēdvieta ir 5.rindā, steigties nav kur un es neesmu no tiem, kam patīk stāvēt rindā pie trapa. pēc brīža kā pēdējais iekāpj premjers. mans blakussēdētājs pie iluminatora ir omulīgs vīrietis, tik agrai stundai nedabīgi smaidīgu izteiksmi sejā un nedaudz glāžainām acīm. drīz pēc pacelšanās es gribot negribot uzzinu, ka šis ir viņa otrais ceļojums ar gaisa kuģi pēdējo desmit gadu laikā, turklāt brauciens pār okeānu, bet mana ierašanās tikai ar rokassomiņu tiek pareizi interpretēta kā all business. pat nenofiksēju to spriedumu ķēdi, un ko es varētu būt pa tādam nīgram pusmiegam pateikusi, jo tiešām, iepriekšejā vakarā atlidojusi, bet šajā rītā jau atkal prom, bet laipnais un tādā sirsnīgā veidā jūsmīgais vīrietis, kas visu ceļojuma laiku ar savu mobilo fotografēja gan mākoņus, gan sevi uz mākoņu fona, malkoja viskiju no stjuartu stumtā minibāra un stāstīja par sevi, neskatoties uz to, ka es nepārprotami centos gulēt, izsecināja, ka es un premjers esam viena kompānija. viņa jūsmas līmenis par paša dedukcijas spēju spozmi un šo it kā faktu cēlās tik spēji un tik tuvu paredzamajam piezemēšanās brīdim, ka neuzskatīju par savu pienākumu jel kādā veidā publiski distancēties. man bija aizdomas, kas tas tikai uzkurinātu viņa fantāziju.
piezemējāmies sekmīgi, lidmašīna ripo uz tai paredzēto stāvvietu, visi pasažieri jau tādi rosīgi, tīlīt celsies kājās, lai sacenstos, kurš ātrāk izspruks pa tām vienīgajām durvīm. omulīgais vīrietis nospriež, ka ir pēdējais brīdis, lai pateiktu un izdarītu ko svarīgu (atklātu jūtas un citas intīmas detaļas etc): viņš pateicas par manu sabiedrību un tā nedroši, tā godbijīgi, bet tomēr kaut kādas pašam vien zināmas dziņas dzīts uzliek plaukstu uz mana ceļa, vieglītēm to paspiežot, un čukst: "tāds gods, tāds gods!", apbrīnas pilnās un nedaudz miklās acis vienlaikus pievērsis premjera pakausim.
love by proxy is a bitch.

mana erotiskākā pieredze pēdējo piecu gadu laikā un tāds letdowns.

sunim nav problēmu pačurāt arī paradīzē

Fri, 11 Jan 2013 10:37:41 GMT

LyRa otro dienu pēc kārtas modina akurāti 4:30; zeme balta, grēki apsegti. ļoti provokatīvs laiks cilvēka divkosīgai dabai. no evil is truly only that.

Fri, 11 Jan 2013 06:55:28 GMT

neviens nav mulkis pirms vins tads nesajutas.