| |
|
|
| 04:55pm 22/11/2018 |
| |
mood:  cold
|
22. novembris bija (ir) šausmīga diena, kas vēl nav beigusies. no rīta pamostoties jau bija nepareiza sajūta, bet intuīcijai neklausot, aizdevos dienas gaitās. jau 11 biju mājās, nezinādama ko iesākt, sapratu, ka vēlos iedzert kafiju. liedama tējkannā ūdeni, aizdomājos, kad attapos, ūdens jau lija pāri malām. ar savām vājajām rokām, knapi spēdama pacelt to, pusi izlējot izlietnē, tomēr biju spējīga to uzlikt uz plīts. kaut kādas ļoti trauslas dienas. vēlāk aizgāju uz pasākumu muzejā. runāja kāds vīrietis gados, viens no visskumjākajiem sešas desmitgades nodzīvojušajiem vīriešiem, ko esmu redzējusi. viņš runāja, bet man likās ka viņš tūlīt raudās. es ieurbos viņa skatienā, centos izsekot, kur viņa acis klīst. līdz ar brīdi kad es to darīju, telpa sāka peldēt, zem kājām zeme teju pazuda, ausīs skanēja troksnis un spēju saredzēt vien miglu.
zems asinsspiediens! |
|
| |
|
Post |
| |
|
|