Государственная шлюха

Praidos būs totāls spārdziens

Wed, 17 Jul 2013 19:22:41 GMT

Šī nav Latvija un Latvijā vēl ilgi tā nebūs, bet tas netraucē man laimīgi smaidīt un justies lepnai ar to, ka atrodos valstī, kur visiem ir vienādas tiesības precēties. Mazliet apskaužu tos jaukos bērnus, kas piedzims un nekad neaizdomāsies par to vai viņus kāds kādreiz atzīs un vai vispār ir vērts plānot savas sapņu kāzas. Es uzaugu ciniska, cerams citi uzaugs par lieliskiem, lepniem vienradžiem, kas dejos pa krāsainām varavīksnēm.

Jā. JĀ!

disklaimeris: uz pasaules vienmēr būs idioti, bet par to šoreiz ne.

Nom nom nom

Tue, 16 Jul 2013 13:39:54 GMT

Trīs āziešu ēdienu kultūras sastāvdaļas/ēdieni/whatever bez kurām es nespēju vairs iedomāties savu dzīvi: fermented soy bean paste no Korejas, sushi pēc Japānas tradīcijām un sweet chilli sauce no Taivānas. Un tā tas saraksts aug un aug, bet šie ir trīs bruņurupuči uz kuriem stāv mana āzijas ņam ņam pasaule.

Bet runājot par konkrētām ēdienu atkarībām, lūdzu applaudējiet diviem jauniem censoņiem: labs, nogatavināts steiks (un es ar to nedomāju gaļas gabalu, uz kura iepakojuma ir uzrakstīts "steiks" un kas ne ar ko neatšķiras no filejas izgriezuma, uz kura nav rakstīts "steiks") un biltong. Mmmmmmmmmm.

Un tā garāmejot pieminot dzērienus, Pimms ir viena ģeniāla britu vasaras tradīcija.

Krustmāte feja

Fri, 05 Jul 2013 06:09:52 GMT

Sen atpakaļ es ar lielu aizraušanos stāstīju, ka Norvēģi jaunas lietas met ārā, ja tām ir kāds defekts (pat viegli salabojams) un dodas pirkt jaunu šīs lietas versiju. Jo pārticība un tamlīdzīgi iemesli.

Vakardien kāds britu kolēģis mums atdeva savu "veco" televizoru, jo viņam nebija vietas tagad, kad sev nopircis jaunu (cilvēki te maina tehniku apbrīnojami bieži). Naudu viņam nevajag un teksts kas pavadīja šo "akdievsmannavvietas" bija: "Nu, ja jūtieties ļoti slikti tad varat man 15 mārciņas iedot". Jup.
Plus vēl atdeva mums savu ūberkruto trauku komplektu, kuru nav pat izsaiņojis, jo nopircis daudz labāku.

Dzīve ir ļoti interesanta būtne, jo, protams, Latvijā un krīzē tādas lietas ar mani nenotika, tikai tāpēc ka kkādā random ikdienas sarunā pieminēju to, ka TV neskatos jo a)viss ir internetā un b)mums nav TV. :D

what.the.f.

Mon, 24 Jun 2013 17:20:16 GMT

Un, saproties, tā ir vissirreālākā, creepy sajūta pasaulē, kad tev vilcienā pretim nosēžas ~17 gadīgas meitenītes, kuras jau pazīstu pēc jaukajiem ģīmīšiem un pieturām, kurās viņas kāpj ārā, jo katru rītu viens un tas pats vilciens, tātad, viņas tev nosēžas pretim, divas un, vai to vispār ir legāli atstāstīt? apsēžas un ar rokām pa kājām, svārciņus tā uz augšu, bet ne pārāk daudz, mati pirkstos virpinās, lūpās skaisti smaidi un visa tā jaunība un jautājumi un man gribas pastiepties pretim un piekāst ikdienu un tad pieaugušais manī atgādina, ka es par to varu naturāli norauties un viss deg, deg, deg, acis šaudās pārliecībā, ka kaut kur ir noslēpta kaut kāda pornokamera, jo tādas lietas ikdienā NENOTIEK. NĒ.NĒ.NĒ. Knapi izturēju, gandrīz padevos un iedevu savu numuru - tik maz vajadzēja. Prāts aizpeldēja. Visu dienu jutos out of place.

Akdievs, Lielbritānija, tu esi tāda fucking izvirtule.
Uh. & fuck you.

Sploosh.

Sat, 15 Jun 2013 20:19:32 GMT

Un ziniet, kas man absolūti no Latvijas vasaras un it īpaši, Jāņu perioda, nepietrūkst? Saules? Nē, neuzminējāt!
ODU, bļe! Nekādu fucking odu! FUCK YES.

Holy shitsnack.

Fri, 14 Jun 2013 19:59:43 GMT

Internets ir lieliska vieta, ja zina kā un ko meklēt. Vai paveicas nospiest pareizo linku. Kā izrādās, uz pasaules es neesmu vienīgā, kas pārvākusies un/vai sapratusi, ka mani draugi kādās dzīves sfērās ir nepieejami, tāpēc ir pasākumu lapa, kurā ir grupas ar interesēm/pilsētām utt.u.t.j., un ja pietiek drosmes un nav bail, var diezgan labi iedzīvoties dažādos paziņās un biedros, ar ko iet iedzert/pastaigāties/paceļot/ko tik vēl ne, bez bailēm, ka nejauši izdosies iekrist nagos kādam creepy eksemplāram, kā tas mēdz gadīties, jo viss notiek grupās, gaišā dienas laikā un bystander (:D) klātbūtnē, līdz ar to ļaujot tev pašam vēlāk secināt vai vēlies nākt uz kādu pasākumu vai aicināt pats, kas ir arī ārpus šiem settingiem, vakarā, pa nakti, tālāk, tuvāk un mazākā lokā. Diezgan lieliski. Piedzerties gaišā dienas laikā, ar tādu eleganci un pasmiešanos sen nav sanācis un, lai arī iespējams neviens no šiem cilvēkiem nekļūs par maniem best buddy buddy, ir jauki apzināties, ka man pietiek tikai izvēlēties pasākumu sev pa prātam un apkārt būs cilvēki tādā pašā situācijā kā es, tikpat dīvaini un lieliski, un ļoti bez saistībām, ja vien nevēlies to mainīt. Mana sociālā dzīve sāk uzlaboties un es nevaru sūdzēties par to, ka man nav ko darīt. Fantastiski. Atlika tikai tiešām pārkāpt savu antisocialitātes barjeru, nevis tukši dirst, un viss notiek.

Citās ziņās, vietēji atvēries poļu veikaliņš, tāpēc dzīves vieta ir palikusi vēl par x% labāka. Kā arī kolēģi, kaut salīdzinoši vecāki, ir izrādījušies fantastiski, sākot no bosa beidzot ar apkopēju, un tik jaukas un britiem raksturīgi humoristiskas darba vietas man vēl nav bijis. 9-5 darbs šādā atmosfērā ir labākais, kas ar mani ir noticis pēdējā gada laikā pa vidu citām eksistenciāli svarīgām lietām. Par spīti tam, ka agri jāiet gulēt un agri jāceļas jūtos labi. Tagad pilnai laimei jāiemācās pārslēgties no MSOffice2003 uz MSOffice2010 un man vispār nekas grūtības vairs nesagādās.

Tāpat arī, kā jau daži zina, jaunā dzīves vieta ir fantastiska un uzreiz ir kā mājas. Pagalmā brīvdienās notiek residentu BBQ & alus & sauļošanās fests un arī šeit nav garlaicīgi.
Mazs, ļauns prieks, par to, ka iepriekšējā darba vietā, pēc ļoti interesantās atvadīšanās (oh, asshole ex-boss, fucking fuck you, you holy shitsnack), iet sūdīgi, so there. Yay!

Labi ir dzīvot labi.

You should try it. I could watch you. Where do you live?

Thu, 06 Jun 2013 21:28:06 GMT

Nu, vot, draugu meklēšanas nolūkos piereģistrējos iepazīšanās portālā, jo, protams, tā ir lieliskākā ideja uz pasaules, un drīz kā saukta uzradās mana pirmā creep lezbiešu sieviete (jo tas būtu pārāk meinstreem, ja mani medītu creepy vīrieši, loģiski), kas ir sajūsmā par manu sajūsmu par sieviešu zeķēm un zeķturiem un sarunas beigās piedāvāja man izmēģināt ieģērbties zeķubiksēs no galvas līdz kājām. MOVING ON NOW.
Jāieslēdz mans "es visu varu", un jāiet koļīt draugi dzīvajā. Nejauši uzgāju geju ielu (jo, protams, ka MAN tas gadās nejauši), laiks iepazīties ar drag-queens un ļaut, lai mani pažēlo izmisušas lezbietes. Pēkšņi lasu visus "it's hard to find friends after uni" rakstus un domāju "holly shit, that's my life now". Es atsakos, tu dzirdi mana antisocialitāte!? Es atsakos palikt uzticīga saviem rūpīgi izlasītajiem, lieliskajiem latviešu draugiem! Let's grow old and do some shit with some shitty people. Nekad tā neesmu darījusi, laiks atgriezties pubertātē un tā darīt. Vai pieaugt. Whichever.

Sieviešu muļķības

Mon, 03 Jun 2013 09:47:44 GMT

Mana māte, kā jau plaši zināms, ir visādi izgāzusies kā veca sēta manis audzināšanā, taču ir viens spēju klāsts, kur viņa varētu būt bijusi izcila (ja, protams, viņai interesētu man arī kaut ko iemācīt) — kosmētika.

Es sāku lietot visas šīs jaukās sieviešu ikdienas dzīves sastāvdaļas gadus ~3 atpakaļ un joprojām visu laiku atklāju kaut ko tādu, kas man ne prātā neienāk. Un viss tikai tāpēc, ka uz jautājumu: "A ko dara ar šito?" atbilde bija: "Tev to nevajag. Ej prom." (un šeit mēs nerunājam par "ak meitiņ, tu tik skaista, nu kāda gan tev kosmētika vajadzīga? bet — nu, bļeģ, ej prom, es tev netaisos dot savu dārgo kosmētiku pat izmēģināšanai. fuck, gramstās gar manu Dior.)

Piemēram, mans nesenais atklājums ir foundation brush. Yes. Yes. Teiciens "uzzīmēt seju" nekad nav bijis vairāk vietā. Ļoti patīk, ļoti atvieglo manu dzīvi. Un vispār kosmētikas otiņas ir kaut kas ģeniāls. Protams, daļēji tā ir mana vaina, ka neinteresējos, bet nu, mana dārgā māt, būtu varējusi iemācīt šādus sieviešu pamatakmeņus. Kā arī piemēram to, kā uzlikt neitrālu natural make-up, kurš grozi kā gribi aizņem man vairāk laika kā daudz sarežģītāki un krāsaināki. Skatos tos youtube un atklāju ka man trūkst vēl miljons komponentes un es neko nesaprotu. Eh.
Ja man būs meitas, pat tad, ja viņas ikdienā krāsoties negribēs, aizsūtīšu uz kursiem — lai kad grib/vajag, tad sanāk.

Kūkas

Sat, 01 Jun 2013 10:23:41 GMT

Lūk, Lielbritāņu kāzu rituāli, lai paliek wikipēdijas kompetencē, taču neviens man joprojām nevar izskaidrot, kāpēc sievietes šeit tik ļoti "don't give a fuck" par to, kā izskatās. Sieviete kā kūka uz kājām. Visa augša grozās un ļodzās pieguļošā kleitā kā vairāku stāvu torte, kura tūdaļ sabruks no pavāru neuzmanības, kurai apakšā iespraustas ļoti tievas kājas un uzvilktas kājās zeķes, kuras šī persona nav pat pūlējusies noslēpt zem kleitas. Eh.
Trūkst vārdu.

Tai pašā laikā tur bija viens ļoti amizants vīrietis, kurš atgādināja Sauriju, kad viņam vēl bija gari mati, kurš pilnīgi absolūti neienteresēts tajā ko citi par viņu domā, dejoja tā, ka dažas sievietes no viņa varētu pamācīties gurnu kustību seksīgo efektivitāti.

Un nedrīkst aizmirst par vīrieti, kuram bija rozā džinsas, bet viņš nebija gejs.

Vienvārdsakot, raibi šobrīd iet. Nākamnedēļ būsim pārvākušies uz jauno dzīves vietu un gatavosimies strādāšanai jaunos darbos, līdz ar to, mani dzimtenē palikušie, nesanāks uz jūsu galu aizbraukt ātrāk par rudeni. Vai vēlāk. Brauciet ciemos. Nopietni. Dažiem no jums es pat lidmašīnas biļetes varētu izmaksāt. Aiziet, aiziet, neesiet kūtri.

Nostaļģijas alkas

Wed, 01 May 2013 22:33:00 GMT

Es tikko sapratu, ka man ļoti, ļoti pietrūks Jāņu svinēšana Latvijā. :(

Go f*** yourselves.

Tue, 30 Apr 2013 10:50:04 GMT

Lūk, strādājot restorānā, šis lieliskais cilvēkus mīlošais radījums kāda esmu es, ir apguvis ļoti svarīgu dzīves mākslu. Ieelpot pēc jautājuma saņemšanas un tikai tad atbildēt. Šajā cikturīsajā sekundē prātā skanošais "oh, god, shut the fuck up" (jo nu, cilvēki mēdz būt diezgan … meh) ieelpas brīdī tiek nomainīts pret "I will see what I can do, sir/madam".

Bet ir viena situācija, kas katru reizi gandrīz, gandrīz, kā uz naža asmens, draud sagraut manu savaldību, un aprakstīta sekojošajā scenārijā:
Es - "Would you like a half or pint?"
Klients - "Yes."

BĻEĢ. Tas ir tā, reālajā latviešu dzīvē:
A. - "Pusporciju vai pilnu?"
B. - "Jā."

Šādā izvēles jautājumā "jā" norāda uz piekrišanu pirmajai izvēlei. Un es nezinu kāpēc tieši šī lieta ir mans "trigger", bet nav tālu no masu slepkavības. Mani tas neizsakāmi kaitina. Kaitina vēl vairāk, jo brīdī, kad apmaina standartjautājumu, pēkšņi šie cilvēki iemācās nomainīt "yes" pret to, ko viņi grib. Un ir daži, kas nezina šo likumu un saka "yes" uz pēdējo minēto. Tā vietā lai atbildētu "half" vai "pint" un iznīcinātu šo atpalicību pašā saknē.

"Man, I would fuck her up."

Sat, 27 Apr 2013 16:13:09 GMT

Vakardien restorānā ienāca ĻOTI HOT HOT HOT sieviete un tas izvērtās tajā, ka visu vakaru ar kolēģiem runājām par seksu un pat flirtējām savā starpā, jo hormoni mūsos uzsita augstus viļņus, kājas ļodzījās, vietiņas miklas, locekļi stāvēja un viss apstājās, ieskaitot smadzenes. Tā, lūk, ir viena no Lielbritānijas vislielākajām problēmām. Kad pēkšņi redzes lokā parādās absolūti neatkārtojami iekārojama sieviete, nekas cits smadzenēm neatliek kā aizmirst jebko uz pasaules un pievērsties primārajām dziņām un to apspiešanai/apmierināšanai. Kā mēs izdzīvojām vakardienu, tā arī nesapratu. Bet skats bija lielisks. Viņa man rādīsies sapņos vēl ilgi, ilgi, ilgi.

Lūk, tāpēc man pietrūkst Latvijas. Apkārt bija (ir) tik daudz skaistuma, ka man tas nesagādāja problēmas funkcionēt, vien organiski iekļāvās ikdienas dzīvē ar lieliskiem skatiem un garastāvokli uzlabojošu daili. Šeit… Jākož pirkstos un mēlē un jācenšās dramatiski nekrist uz ceļiem un atzīties mīlestībā/iekārē.

........................

Tue, 16 Apr 2013 13:16:53 GMT

Tātad, kurš no jums drīz paliks (jau ir) stāvoklī, m?

Vājprātiņš

Tue, 26 Mar 2013 23:27:30 GMT

Labi, tomēr ir pienācis tas mirklis, kad man sāk pietrūkt Latvija. Ne valsts dēļ, bet tāpēc, ka šis mazais, burvīgais zemes pleķītis glabā sevī tik daudz interesantu, man svarīgu cilvēku, ar kuriem gribas izrunāties, piedzerties, iztrakoties un kopā arī nomierināties.

Laikam mana antisocialitāte nav bezgalīga, jo sāku apsvērt tos reālos veidus kādos gan cilvēki iepazīstas, kad vairs nav studenti un līdzīgi domājošie nav sastopami visādās dīvainās sociālās situācijās. Darba kolēģus no saraksta izsvītroju, jo laika pavadīšana ar šiem cilvēkiem mani nenormāli garlaiko. Couchsurfing arī daudz nepalīdzēja. Ko lai dara? Pieteikties pulciņos (lol)? Kļūt par vienu no tiem cilvēkiem, kam iepazīšanās portālos profilā norādīts "looking for friendship"? Kas tālāk? Bezmiegs? Sāpoša prostata? Sieva nelaimīga?

Un, lai arī ko romantiskās filmas jums nesaka, karnālo vajadzību lieliska apmierināšana, dārgu restorānu apmeklēšana un vispārīga dzīves svinēšana ir lieliskas lietas divatā, bet tomēr tai eksistenciālajai būtības daļai pēc kāda laika pietrūkst draudzības un kompānijas arī ar kādu citu kā savu seksa vergu.

Anyway, ziņošu par savu progresu. Iespējams, iespējams, kādu dienu man izdosies jūs aizstāt, mani dārgie.

Kārtējā telefonsaruna ar krusttēvu.

Thu, 14 Mar 2013 22:28:50 GMT

Ziniet, tad kad es gāju sākumskolā (kura atradās Ķengaragā), mana ģimene bija insanely bagāta tam laikam. Mamma pelnīja 300LVL mēnesī + ~100LVL prēmijās, kas tolaik bija kā pelnīt 1000LVL tagad. Viņai nebija jāmaksā par dzīvokli. Darbs atradās, burtiski, ap stūri, otrā mājā. Un viņai bija meita. Es vienmēr apbrīnoju mammas gaumi tolaik, viņas ģērbšanās stilu un vērienu, kamēr lielākā daļa sieviešu manā dzīvē izskatījās pelēkas, neinteresantas bikses-tkrekls-džemperis, viņa bija košaskrāsas-svārki-blūzes-rotaslietas-kažoki. Uz sevi es pārāk neskatījos, nebija laika. Jāsit krieviņi futbolā un jāindē kaimiņmājas Arnolds ar nagulaku (akšausmas, mazas meitenītes ir TĀDAS sociopātes). Kad vajadzēja "iziet ļaudīs" man bija labs apģērbs un nekā par ko sūdzēties.

Protams, pārvākšanās uz centru un augstprātīgo bērnu lielie naudasmaki manī paspēja iebiedēt tūkstošiem kompleksu par savu izskatu un tamlīdzīgi; šobrīd uz to visu atskatoties man prātā paveras aina, kurā es raudu pēc pirmās skolas dienas un saku mammai, ka visi mani ienīst, jo es smuki neģērbjos (nu, man tik tiešām ikdienā bija tikai kkādas vilnas bikses un džemperis, vispār nepiederēja labs ikdienas apģērbs kā tāds). Mamma nopūšas un savu ūdeļādas kažociņu novelk, tomēr uzvelkot ādas jaku un apliekot ap kaklu lapsiņādas šalli, izvēloties šo kombināciju kā vakara izejamo ansambli, paskatās uz mani un saka: "Nu, labi, neraudi, es rīt tev kaut ko nopirkšu." viņas zelta gredzeni smuki gaismā nospīd un es nomierināta pasmaidu. Man tolaik vispār naudu nedeva un sev es neko pati pirkt nedrīkstēju.
Protams, ka neko pārāk spīdošu man nenopirka. Mammas darba "Taņa" viņai no vairumtirdzniecības piespēlēja pāris lētos apģērba gabalus.

Lūk, šodien uzzinu par to algas apjomu, kas bērna acīm garām paskrējis, un kārtējo reizi, vēl stiprāk kā jebkad agrāk sapratu, ka es savai mātei nekad neesmu interesējusi. Nekad. Eh. Kaut man kāds to būtu pastāstījis agrāk. Es varētu ietaupīt kādus 5 gadus nervu bendēšanas cenšoties attiecības ar šo sievieti kaut kā salabot vai novest stabilākā gultnē.

Fuck default respect for parents. Fuck that.

Whatever pārdomas.

Fri, 01 Mar 2013 12:43:53 GMT

Nezinu vai tas ir budisms, vai dzīve, vai pieaugšana, vai narkotikas, taču es pilnīgi oficiāli esmu kļuvusi par cilvēku, kas nevienu nenosoda un nenoliek par vienkāršu pastāvēšanu, savu domu izteikšanu utt.u.t.j.p. Līdz ar to man acīs griežās tie, kas to dara un sanāk apburtais aplis, kurā es nosodu šos cilvēkus un līdz ar to pārkāpju savu nenosodīšanas stāvokli.

Vienvārdsakot, nonāku līdz secinājumam, ka nevienu nevajag nosdīt, izņemot cilvēkus, kas tieši pret tevi un taviem tuvajiem izturas slikti. Laikam.
You can't have everything, you complex human nature.

Filma

Sun, 24 Feb 2013 17:30:29 GMT

Stand up guys mani tikko ļoti, ļoti kinematogrāfiski un dzīviski pabaroja. Silti iesaku.
Skaņu celiņš arī skaisti kņudina.

Blowjobs acī

Wed, 13 Feb 2013 14:42:47 GMT

Ir divu veidu bomži un lūdzēji. Labi, ko es muldu, ir miljoniem veidu un noteikti viņiem ir slepena hierarhija, iluminati un viss pārējais. Tomēr, manam dzīves piedzīvojumam vajag tikai divus veidus no tiem visiem.
Tātad, ir tādi, kas visus nolamā, ja kapeiku neieliek (un nolamā, ja ieliek par maz) un ir tādi, kas klusi sēž un pateicīgi vai mēmi pieņem ziedojumus.

Vakardien biju iepirkšanās centrā (nevis supermārketā, bet pilsētas daļā, kur lielākie zīmoli/firmas attaisījuši veikalus veselos angāros), mierīgi eju, skatos uz piedāvājumu un tur tāds skaļais bomzis. Neizskatās pēc bomža, bet UK vispār nav tādu. Šeit bomži pēc slikti ģērbtiem urlām izskatās. Nesmird un ir +/- tīri. Tātad, viņš lamā visus, kas iet viņam garām. Man, protams, sākas eksistenciālas pārdomas par to, ka viņa lamas pat neuztveru un neuzskatu par ko ievērības cienīgu, bet, ja mani, piemēram, nolamātu krieviski, tad iespējams es uz 5 sekundēm pat aizdomātos. Iegrimusi pārdomās, par to, kāpēc tā varētu būt, izvirzīju lieliskas lingvistiskas teorijas un, šķiet, ka pat nonācu līdz secinājumam.
Tas viss gan aizmirsās brīdī, kad mēroju atpakaļceļu un gāju garām šim pašam eksemplāram. Šoreiz pūļa dēļ sanāca noiet pavisam tuvu un vaimanu vai, pat solis samisējās, izdzirdot, ka nē, viņš nelamā apkārtējos, nē. Vienkārši tonis tāds viltīgs. Ko viņš teica pie ģimenes iemīļota veikala durvīm? "Do me! Only 20 pounds!"

Lieliska akcija, ko nu teikt.

Beidzot.

Sun, 03 Feb 2013 15:01:37 GMT

Man ļoti patīk mans darbs. Nopietni.
Visbīstamākā darbā ir garlaicība vai pārāk daudz monotonu procesu (vismaz man tas liek kļūt apātiskai un nelaimīgai). Te nekā no tā nav ne acī. Atnāku uz darbu un pēc x stundām attopos, ka pulkstenis rāda pusnakti. Vienkārši skaista eksistence.

Janvāris

Thu, 31 Jan 2013 12:37:22 GMT

Janvāris tāds jauks ciemiņu mēnesis sanāca.
Pirmās nedēļas dienas pavadīju kopā ar manu erasmus latvieti, tā teikt, svinējām gadu kopš iepazināmies. Nekad agrāk labu zaļo draudziņu tā nopietni (daudz sapīpējamies un tad izbaudam efektu) nebiju mēģinājusi kāda cita kā vīrieša klātbūtnē, tāpēc šīs dienas iezīmējās ar ļoti labu ēdienu (pasūtījām kariju un uztaisījām suši) un skatīšanos viena otrai acīs un smiešanos ne par ko. Vēl viens cilvēks, kurš saprot, par ko es runāju, kad saku ka šādā stāvoklī ir tik ļoti labi eksistēt.

Aizsāku arī facebook redzēto ideju ar burciņu, kurā liek lapiņas ar gada notikumiem, tikai man tas izpaužas ar lapiņu piespraušanu pie neķītrā kalendāra. Ja es būtu zinājusi par šādu ideju agrāk, noteikti atcerētos vairāk no pagājušā gada jautrības.
Man patīk ciemiņi. Brauciet biežāk.

Bitītes zum korejiski, bļ

Wed, 23 Jan 2013 02:37:37 GMT

Es, protams, esmu "man patīk tāda mūzika kāda man patīk" pārstāve un atbalstu visus citus, kas tā domā un arī tos, kas tā nedomā (viņiem es ļauju klausīties to ko viņi klausās bez nosodījuma), taču dažreiz pieķeru sevi pie vienas lielas brīnīšanās par savu gaumi.
Ja pirms kāda gada es ar nopūtu pieņēmu, ka man patīk dubsteps, lai arī kā citi to izrēktu, tad tagad es esmu aizvirzījusies jaunā līmenī, par kuru nevienam pat nav viedokļa, jo nav nojausmas what I am on about.
K-pop. Jup. Google that. AKDIEVSESTOKLAUSOS. But it feels so damn good.
zum (šī džeka balss ir pašapmierināšanās materiāls)
zum
zum
zum

Wow, fantastic baby.

Jack of all food

Sat, 19 Jan 2013 15:11:06 GMT

Mans ģimenes modelis vajā.
Strādāju par zāles pārzini/viesmīli/bārmeni (I am Jack of all trades!) ne tikai labākajā restorānā pilsētā, bet arī galvenās centrālpilsētas rajonā (centos izdomāt salīdzinājumus un sapratu, ka uz LV fona man tas nesanāk, pārāk mazas pilsētas, vopšem labākais restorāns visā Rīgā un Rīgas rajona ietvaros or smth, ja pieņem, ka Rīga nav vienīgā lielā superduperpilsēta valstī un tās ietvaros ir citas, mazas pilsētas, katra ar 100 000 iedzīvotājiem). Restorāns pieder ģimenei, vīrs menedžeris un sieva galvenais šefs + divi dēli, kas šad tad piepalīdz.
Tieši tādi paši kā mani vecāki, kad viņi strādā. Ļoti laipni, izdarīgi, skrienoši darbaholiķi, kas vakara beigās mēdz kļūt cranky, mīl daudz filozofēt un nemīl dīkstāvi, kā arī dievina cilvēku nolikšanu (tikai tādā britiski pieklājīgā veidā, nevis krieviski tiešā). Un, kā jau manā ģimenē tas ir pieņemts ar vodku, šeit vakara beigās mani piebaro ar kokteiļiem, kas normāli maksā 5 mārciņas par dzērienu un, kā jau tas LV pieņemts ar mmmmmm ēdienu, šeit mani baro ar taizemiešu/ķīniešu/japāņu virtuves ēdieniem 5 zvaigžņu līmenī.

Kārtējo reizi skatos kā manā priekšā apgrozās milzīgas summas un, ka, piemēram, tīri normāli UK middle-class cilvēki spēj tikai dzērienos vienā vakarā notriekt 100 mārciņas (divatā!).

Man pazuda doma, ko vēlējos ar to visu pateikt. Laikam to, ka visi ēdināšanas uzņēmumi, kas pieder ģimenēm ir tīrākā mafija (sistēmas ziņā, nevis legālā). Un to, ka lai kur es dzīvē dotos, mani pavada lielisks ēdiens/alkohols. Yay!

It's all about the money, honey

Fri, 18 Jan 2013 10:40:51 GMT

Šī ir vecākā atziņa uz pasaules. Bet tomēr man tā jāatzīmē.

Nekad mūžā vairs neiešu uz restorānu, ja man nebūs līdzekļu, lai atstātu dzeramnaudu. Tagad ar mazu riebumu atceros visas tās reizes, kad mēs kā tādi tipiski studenti izēdāmies par pēdējām kapeikām, jo gribējām tēlot buržujus, lai smejoties un ķiķinot nomestu pāris santīmus vai neko. Protams, ka tolaik tas nebija svarīgi un ēšana ar kuponiem it kā jau no paša sākuma norāda, ka ieradusies naudas taupītāju šlaka, kā arī, ko tu sev padarīsi, ja esi students, bet gribi dzīvot kā wannabe buržujs, bet tomēr, tomēr. Fui, nesmuki.

Ir tā: negribi taisīt ēst un negribi maksāt dzeramnaudu — pasūti takeaway. Gribi negatavot un ēst ārā no mājas — bez dzeramnaudas ij nedomā, ja?
Pavisam vienkārši, jo, vismaz šeit, restorānos var pasūtīt ēdienu uz mājām. Tad nav jāmaksā par apkalpošanu. Bet, ja vēlies tikt apkalpots: dzeramnauda.

Protams, tas nevienam no jums nav jādara, tas tāds skaļš atgādinājums man un tiem, kas ar mani jebkad gribēs iet ārā no mājas kkur ēst.

Di you say…orgy?

Mon, 14 Jan 2013 16:29:37 GMT

Ziniet kāda ir lieliska pirmdiena?
1) nav jābūt darbā;
2) mājā atrodas 20 ļoti kvalitatīvi grami;
3) mājā atrodas 3 vīrieši, kas gatavo man ēst;
4) alkohola krājumi ir piepildījuši ledusskapi un tam tuvāko apkārtni;
5) mēs risinām (EDIT) šejienes sievietēm neiedomājamas sarunas.

Šķiršanās bums. The new black?

Mon, 14 Jan 2013 02:08:13 GMT

Eu, eu, vai ir kāda īpašā mēness fāze? Vai arī magnētiskās vētras un saules izvirdumi?

Nupat, burtiski 10h laikā uzzinu par divām attiecībām, kas beigušās (un vēl viena tieši pirms jaunā gada). Divām! Godamnit, kā jūs tiekat galā ar to, ka draugus krāpj un draugi šķiras? Es neesmu labākais psihologs šajos jautājumos, jo mani ieteikumi parasti ir: a)monologā ar sevi izlamāties; b)iet sameklēt pierādījumus savai awesomness pārguļot ar kādu; c)pārgulēt ar mani; d)piedzerties; e)emocionālā izlāde ar kkādu nenormālību darīšanu. Ko cilvēkam var teikt? Ir gadījumi, kad es pazīstu personas otru pusi un varu mierinājumam nolikt šo bijušo pusi tā, ka izšķirtā puse smejas un labi pavada laiku, bet ko dara, ja nepazīsti? Ko?