Vairāk vai mazāk visiem ir zināms stāsts par mani un māti. Viņa sagāja sviestā izšķiršanās dēļ kādus gadus 4 atpakaļ, sāka badoties, sēdēt uz diētām, kļuva pavisam neciešama un psiha. Ģimenes centieni kaut ko darīt lietas labā tika noraidīti uz katra stūra. Ilgi cīnījāmies, bet tad es padevos, jo mani nervi tika pisti day in and day out. Pašsaglabāšanās nolūkos attālinājos no situācijas. Turklāt mūsu nesapratnes un atšķirīgās dzīves uztveres saknes sākās jau sen, sen, sen. Mūsu attiecības ir tik screwed up, ka tikai pāris jūru attālums un telefonsaruna reizi divos mēnešos izraisa civilizētību un pat kaut kādu mīļuma atblāzmu kontaktā.

Anyway, droši vien ir zināms, ka mūsu ģimene pa vasarām bieži auklēja vienu viesu nama klienta puiku, jo viņš daudz maksāja un vēl vairāk strādāja, taču gribēja, lai bērns dzīvojas svaigā lauku gaisā, nevis nīkst pilsētas dzīvoklī pie TV. Kādu laiku mūsu ciemā bija baumas gan, ka tas ir mans bērns, gan mammas bērns, gan bezmaz vecvecvecmāmiņas vampīrdēļiņš.
Tagad situācija ir kā īstos meksikāņu seriālos. Bērns uz pāris nedēļām atstāts pie maniem vecākiem (jeb pie vecmammas un onkuļa), kamēr šis labi situētais vīrietis ar manu māti atpūšas Spānijas pludmalēs 3 nedēļas, viņa civilpartnerei neko par to nezinot (klīst baumas par mīlas ligzdiņas dzīvokli Rīgā). So, my dear folks, pēkšņi māte ir vislabākais, vismierīgākais, apgarotākais cilvēks pasaulē.

Krāniņos un naudā ir tāds spēks. Dziedinošs.

Pašaizliedzīga ģimenes palīdzība, mīlestība, atbalsts, pacietība, kā arī psihologi un visas pārējās šāda veida lietas ir so fucking overrated. Ejiet copējiet miljonārus, meitenes.

Tātad, nākotnē, kurā mums visiem ir money to spare notiks sekojošais.

Privātā ballīte, kur dresskods būs neķītra elegance. Notiks puspamestā pilī. Viss kā proper posh fucking sexy bastards. Jums jāierodas jau attiecīgi ģērbtiem dienas sākuma tērpā, kura laikā mēs ēdīsim kanapē maizītes, pīpēsim ūdenspīpi, darīsim visādas posh aktivitātes un visā šajā laikā mūs apkalpos nēģeri zelta apenēs. Otrajā dienas daļā pusdienas, pirms kurām mums būs izglītojošais kurss silverware lietošanā, lai neapmaldītos piecdesmit dakšiņās. Viss notiks pie gara galda, katram būs jauna apģērba kārta speciāli šai pusdienu ēšanai atvēlēta. Mums būs divdesmit kursi ar expensive stuff, no kuriem katra mēs nogaršosim pa gabaliņam un slavēsim ēdienu lietišķi zinātniskā stilā. Mūs apkalpos meitenes ar puscaurspīdīgu apģērbu bez apakšveļas un/vai tikai apakšveļā.
Un pati galvenā daļa: vakara balle, kurā ēdiens tiek pasniegts uz kailiem ķermeņiem un apkalpojošais personāls ir tērpts tikai lateksā. Mēs pīpēsim opiju un cigārus, skanēs izsmalcināta mūzika. Tas viss notiks runājot good old nonesense un vienkārši izbaudot naudas plūsmu telpā. Vēlāk orģijas. Gan seksuālās, gan pārējās.

Dodoties prom, kā kārtīgi žīdi, visu expensive neapēsto ēdienu gan no vakariņām, gan pusdienām, nesīsim sev līdzi prom kastītēs.



Tas ir tikai tāds draft, bet galveno domu gājienu domājams nav grūti izsekot. Noteikti būs cilvēki, kas vaikstīsies šo lasot (tas nav jums, duh) un cilvēki, kas iejutīsies domā un nākotnē piedalīsies plāna noorganizēšanā un papildināšanā. Bet tas notiks. Jo es uz šīs pasaules jau tagad varu saskaitīt un apstiprināt ~10 cilvēkus, kas būtu sajūsmā par šādu naudas notriekšanu. Domāju, ka tālākajā dzīves ceļā sastapšu vēl kādu duci vai divus un šis plāns apaugs ar neiedomājamām detaļām manam šobrīd pieticīgi noskaņotajam plānam.

Tātad, padzīvots te kādu laiku un tā kā tas ir pieņemts, jāatskaitās, kas man pietrūkst šeit salīdzinājumā ar LV.
Protams, jāuzsver, ka nekādas lomkas man nav un arī atpakaļ tas mani vēl nesauc.

1)tomāti, kas garšo pēc tomātiem (taču maniem kaimiņiem ir dārziņš, dabūju ik pa laikam uzlāpīties);
2)Estrella krējuma un sīpolu čipsi;
3)Hesburgers.

Un viss pārējais ir awesome. Tās trīs lietas nav nekāda baigā trauma vai eposa vērts asaru avots. Arī Latvijā bieži vien tomāti negaršo pēc tomātiem un cik tad var no fast food un čipsiem dzīvot. Tikai uzkoda. Vienvārdsakot, gaidu kad nostaļģija pēc dzimtenes iestāsies. Vēl nav.

Tikai jūs, protams, pietrūkstiet, bet nav jau tā, ka mēs nebūtu trenējušies šim gadījumam.