Es visus vidusskolas gados mēģināju krāsoties, pirku tušas, acu ēnas, tonālos, pūderus, beigās sapratu, ka ne velna man nepadodas tas viss un nu jau gadus trīs nekrāsojos, pirms gada izmetu pēdējo sakaltušo skropstu tušu. Manā somiņā palikusi tikai higēniskā lūpukrāsa. Dažreiz ļauju, lai māsa (kurai viss šitais padodas) mani uzkrāso izlaidumā vai kādā citā lielā pasākumā, bet principā sapratu, ka labāk nekrāsoties (my skin feels and is awesome, cilvēku pirmā reakcija uzzinot, ka "tu nelieto pat sejas krēmu???" ir "kā tev var būt tāda āda?"), nekā krāsoties un izskatīties baisi, ja man vienkārši nav iekšā. Morāles tam visam nav (es neesmu pret kosmētikas lietošanu, ir cilvēki, kam tas padodas un rezultāts ir amazing), vienkārši man šķiet, ka tas katram nāk savādāk, un nav nekas slikts, ja tev to neiemācīja un mācies tagad.