Ir divu veidu bomži un lūdzēji. Labi, ko es muldu, ir miljoniem veidu un noteikti viņiem ir slepena hierarhija, iluminati un viss pārējais. Tomēr, manam dzīves piedzīvojumam vajag tikai divus veidus no tiem visiem.
Tātad, ir tādi, kas visus nolamā, ja kapeiku neieliek (un nolamā, ja ieliek par maz) un ir tādi, kas klusi sēž un pateicīgi vai mēmi pieņem ziedojumus.

Vakardien biju iepirkšanās centrā (nevis supermārketā, bet pilsētas daļā, kur lielākie zīmoli/firmas attaisījuši veikalus veselos angāros), mierīgi eju, skatos uz piedāvājumu un tur tāds skaļais bomzis. Neizskatās pēc bomža, bet UK vispār nav tādu. Šeit bomži pēc slikti ģērbtiem urlām izskatās. Nesmird un ir +/- tīri. Tātad, viņš lamā visus, kas iet viņam garām. Man, protams, sākas eksistenciālas pārdomas par to, ka viņa lamas pat neuztveru un neuzskatu par ko ievērības cienīgu, bet, ja mani, piemēram, nolamātu krieviski, tad iespējams es uz 5 sekundēm pat aizdomātos. Iegrimusi pārdomās, par to, kāpēc tā varētu būt, izvirzīju lieliskas lingvistiskas teorijas un, šķiet, ka pat nonācu līdz secinājumam.
Tas viss gan aizmirsās brīdī, kad mēroju atpakaļceļu un gāju garām šim pašam eksemplāram. Šoreiz pūļa dēļ sanāca noiet pavisam tuvu un vaimanu vai, pat solis samisējās, izdzirdot, ka nē, viņš nelamā apkārtējos, nē. Vienkārši tonis tāds viltīgs. Ko viņš teica pie ģimenes iemīļota veikala durvīm? "Do me! Only 20 pounds!"

Lieliska akcija, ko nu teikt.