Šodien darbā runājos ar vienu ukrainieti, krieviski, un pēkšņi tāda nostaļģija pēc Latvijas uznāca. Bet nekas traks, pārgāja. Mana mūžīgās pārvākšanās treniņskola darbojas arī uz ārzemēm. Kā mājās jūtos visur.

Atceros, ka kaut kad sen ar tādu "pffffff" apveltīju klasesbiedreni izcilnieci par to, ka šī pēc vidusskolas uz Ameriku grāmatas pārdot no mājas uz māju aizbrauca. Tagad pati ko daru līdzīgu, tikai, atzīstami, daudz ienesīgāku un klientiem pievilcīgāku, ja tā to var nosaukt. Vervēju labdarībām regulārus donorus. I know, I know, izmejies kārtīgi. I KNOW. Es un "labā samariete" kas glābj nabaga nelaimīgos pasaulē, ak! Laughable. Pirmais darbs, kur mani ņēma un tā kā man šeit ekvivalentu personas kodam tik ātri nedeva/nedod, nekur citur īsti strādāt ar savu ģeniālo augstskolas diplomu es nevarēju. Ziniet, grūti man bija. Pēkšņi MAN ir jāvervē cilvēki dot naudu labdarībai stāvot uz viņu durvju sliekšņa. Ak dievs kā es sākumā smējos. Un pareizi vien bija, tā vien šķita, ka ļautiņi jūt manu melno dvēseli un turās pie savām pēdējām kapeikām. Pēc pirmajām divām nedēļām vienkārši samierinājos, ka šis darbs būs kā treniņš valodai + šejienes dzīvesstilam + apskatīt apkārtni pamatīgāk, jo tak jābraukā visur. Aizmirsu par to, ka man jāpelna commission, padevos, izklaidējos, plānoju augusta beigās iet prom.
Tomēr, tomēr, I cracked the code. I have learned the art of sales. I have forged this art into a weapon. Iesaku visiem sociopātiskiem un/vai maniakiem pastrādāt labdarībai. Pēc tam jūsu people skills will be impecable.

Anyway. Pati galvenā lieta, ko šis darbs man ir pierādījis (kaut arī par to esmu pārliecinājusies agrāk), ka "people are so universally similar when their guard is up (and down as well)". [Easy Virtue]
Atmetīsim moralizēšanu par labdarībām un labumu/sliktumu un visu pārējo. Ir cilvēki, kam pagalmā stāv jaunākais audi kabriolets un viņi man saka, ka viņi nevar atļauties neko nevienam ziedot un ir cilvēki, kas saviem bērniem nepērk dzimšanas dienas dāvanas, jo viņi apzinās, ka šie bērni tāpat dabūs visu ko grib un šo naudu, ko tērētu dāvanās (simtos latu), dod labdarībai. Ir cilvēki, kas man saka, ka dod "pārāk daudz labdarībai" (fonā muiža, jaunākās mašīnas un bērns, kas kliedz, ka viņam ir par maz dārgākā saldējuma, ko varat iedomāties) un ir cilvēki, kas tikko zaudējuši darbu pierakstās jau savai 11 labdarībai aci nepamirkšķinot. Ir cilvēki, kas piesaka man atnākt konkrētā laikā un viņu vairs nav mājās, ir cilvēki, kas man pasaka laiku, kad pieskriet vēlāk un sagaida ar vakariņām. Tā es varētu turpināt. Nav svarīgi, kas un kā, bet dažreiz, tikai dažreiz man gribētos katram no šiem uzpūtīgajiem lempjiem parādīt viņu opposites. Cilvēki melo un izvairās tā ka ausis kust. Tā vietā, lai vienkārši pateiktu "not interested" vai "no". Dīvaina šī pasaule.

Nav nekādu secinājumu, tikai pārdomas. Man iet labi. Making money like it's going out of fashion.