(telefonsaruna)
MK.— (tādā sarkastiskā tonī) Ko tad tev viņš uzdāvināja vārda dienā?
Es — Mēteli.
MK.— Un kas mētelim kabatā?
Es — ????? Drēbe?
MK.— Tātad tur tā nejauši nebija atrodams gredzentiņš?
Es — (rolleyes) Nē.
MK.— Jēziņ, man tagad atkal jāgaida? Līdz Ziemassvētkiem un Jaunajam gadam ir divi mēneši!
Es — Tu gribi teikt, ka katros svētkos, kas būs tuvākajā nākotnē, tu gaidīsi, ka mani bildinās?
MK.— Jā.
Es — Aha, kā būtu ar vienkāršu atslābināšanos?
MK.— (pilnīgi ignorē mani un turpina tikpat sarkastiski kalkulējoši) Un kur tad jūs iesiet svinēt?
Es — Vislabākajā šī reģiona restorānā.
MK.— Galdiņš rezervēts? Jo tādi restorāni kur nevajag rezervēt galdiņu ir plebejiem.
Es — Jā, galdiņš ir rezervēts.
MK.— Noteikti saģērbies ļoti smuki un skaties apkārt kādas tur citiem mašīnas. Tad sazīmē īpašniekus un vakara gaitā saskaties un pievērs uzmanību-
Es — (pārtraucu) Šī ir kārtējā — nocopē miljonāru saruna?
MK.— Jā!
Es — Nē!
MK.— Un kas tad restorānā notiks? Pienesīs tev rozi ar gredzentiņu iekšā? Vai varbūt šapmanieša glāzē? Visi applaudēs! (aizsapņojas)
[..]
Un tā līdz bezgalībai.
Bet vismaz pozitīvā puse ir tā, ka katra otrā telefonsaruna nevirzās ap "kad mums būs mazbērns?" tēmu. Tā bija super annoying. :D

EDIT: Precizējums. Zinu, ka izklausās pēc manas mammas, tomēr nē, tas ir mans onkulis, viņš ir gejs. Ģimenē kāzu romantika nav vēsturē ierakstīta, līdz ar to visas cerības tagad liktas uz mani.