Vairāk vai mazāk visiem ir zināms stāsts par mani un māti. Viņa sagāja sviestā izšķiršanās dēļ kādus gadus 4 atpakaļ, sāka badoties, sēdēt uz diētām, kļuva pavisam neciešama un psiha. Ģimenes centieni kaut ko darīt lietas labā tika noraidīti uz katra stūra. Ilgi cīnījāmies, bet tad es padevos, jo mani nervi tika pisti day in and day out. Pašsaglabāšanās nolūkos attālinājos no situācijas. Turklāt mūsu nesapratnes un atšķirīgās dzīves uztveres saknes sākās jau sen, sen, sen. Mūsu attiecības ir tik screwed up, ka tikai pāris jūru attālums un telefonsaruna reizi divos mēnešos izraisa civilizētību un pat kaut kādu mīļuma atblāzmu kontaktā.

Anyway, droši vien ir zināms, ka mūsu ģimene pa vasarām bieži auklēja vienu viesu nama klienta puiku, jo viņš daudz maksāja un vēl vairāk strādāja, taču gribēja, lai bērns dzīvojas svaigā lauku gaisā, nevis nīkst pilsētas dzīvoklī pie TV. Kādu laiku mūsu ciemā bija baumas gan, ka tas ir mans bērns, gan mammas bērns, gan bezmaz vecvecvecmāmiņas vampīrdēļiņš.
Tagad situācija ir kā īstos meksikāņu seriālos. Bērns uz pāris nedēļām atstāts pie maniem vecākiem (jeb pie vecmammas un onkuļa), kamēr šis labi situētais vīrietis ar manu māti atpūšas Spānijas pludmalēs 3 nedēļas, viņa civilpartnerei neko par to nezinot (klīst baumas par mīlas ligzdiņas dzīvokli Rīgā). So, my dear folks, pēkšņi māte ir vislabākais, vismierīgākais, apgarotākais cilvēks pasaulē.

Krāniņos un naudā ir tāds spēks. Dziedinošs.

Pašaizliedzīga ģimenes palīdzība, mīlestība, atbalsts, pacietība, kā arī psihologi un visas pārējās šāda veida lietas ir so fucking overrated. Ejiet copējiet miljonārus, meitenes.