Ceturtdiena, 19. jūlijs, ~22:30
Braucu tramvajā mājās no Šamaņa un pusceļā aptveru, ka esmu totally stoned. Laba sajūta, viss liekas tik skaists un īpašs, mana joprojām pastāvošā sajūsma par jaunajiem Rīgas tramvajiem ir tikai dubultojusies, es iekšēji smejos un ārēji smaidu.
Aptveru, ka man jāizmaina valūta, dodos uz vietu, kur zināju, ka to var izdarīt visu diennakti, un pa ceļam aizmaldos pilnīgi ne tajā virzienā, sekojot visām ēkām, ko es pazīstu, kuras pazīst mani, ir redzējušas visādas lietas un notikumus no manas dzīves, kamēr es arī esmu ēkas un vietas sasaistījusi ar konkrētiem notikumiem. Vienā brīdī saprotu, ka esmu pavadījusi vienā punktā daudz minūšu, vienkārši ļaujoties tādai kā dzīves filmai. Tādā haze nonāku līdz valūtai, lai atklātu, ka tur ir mainīts darba laiks, t.i., bodīte ir ciet. Dodos atpakaļ tikpat nesakarīgā ceļa maršrutā, kā uz turieni ierados. Jūtos labi par pēdējo nakti Rīgā.
Piektdiena, 20.jūlijs, posmā no 9-22 LV laiks
Latvijā nomācies, te spīd saule. Cilvēki ar mani runā. Pēkšņi. Tā it kā nojauš, ka oficiāli esmu viņējā. Autobusa pieturā no lidostas satieku krievu viesstrādnieci, runājam, beigās atvadoties ar secinājumu, ka esmu Dieva sūtīta, jo norādīju iespējas, ko un kur viņas dēlam studēt šeit. Tiklīdz kā šī saruna beigusies vācu meitene uzsāk sarunu par to, ko tad es te daru. Viņai ir rudi mati, vasaras raibumi, gada laikā iegūts izcils britu akcents un es mazliet iemīlos. Smejamies, jokojam, man jābrauc. Viņa lido mājās, es palieku valstī. Pat nezinu kā viņas abas sauca. Nejūtos, ka vajadzētu zināt.
Kārtējo reizi pārliecinos, ka autobusi ir visnepunktuālākie šeit. Kavē sākot no 10min līdz 2h. Ne reizes neesmu piedzīvojusi kādu atnākam laikā. Atkal jūtos kā savējā. Apkārtējie tūristi nervozē, taču es esmu tik mierīga, ka miegs nāk, gluži kā pārējiem vietējiem. Uz beigām gribu autobusu kaut vai tāpēc, lai varētu atlūzt.
Protams, kad autobuss pienāk mans ķermenis ir iesmēlies enerģijas rezervēs, tāpēc gulēt nemaz negribas. Visas sēdvietas pilnas, taču tieku pie loga blakus afroamerikānim. Runājam. Es gan esmu pārāk nogurusi, lai uzturētu sarunu, tāpēc viņš sāk flirtēt ar meiteni otrā pusē ejai. Vienā brīdī rodas vēlme paņemt viņa roku un izpētīt. Izskatās tik salīdzinoši veca pēc, hmm, balto? cilvēku standartiem. Mums katra svītriņa, rieviņa, grumba ir tādā pašā tonī kā āda, taču viņam tās ir mazliet gaišākas un izskatās vecākas, taču viņš pat nav pabeidzis studijas. Saprotu, ka tā ir mana pirmā reize, kad atrodos afroamerikānim ( I am trying not to sound racist here :D It is hard) tik tuvā tuvumā un tik ilgu laiku. Jēj!
Sestdiena, 21.jūlijs
Man ļoti patīk mūsu māja. Mums ir lieliskas mazas istabiņas divos stāvos, nekādi penthouse apartamenti un ar to pietiek. Sajūsminos par skatu no terases. Var redzēt kaimiņu terases ziedošos kokus un pāri viņiem veco angļu māju skursteņus un aiz tiem kalnu. Tādu skaistu kalnu. Vai pauguru. Nav ne jausmas kā nosaukt. Man šķiet augstāks par Gaiziņu. Jūtos pilnīgi apmierināta ar visu. Izstaigājamies pa pilsētiņu un saprotu, ka te ir ļoooti smuki. Man paskaidro, ka šī ir world heritage pilsētiņa. Sajūsma.
Visas dienas spīd saule. Ne pilītes lietus. Haha!
Man ir labi. Esmu dzīva. :P
Braucu tramvajā mājās no Šamaņa un pusceļā aptveru, ka esmu totally stoned. Laba sajūta, viss liekas tik skaists un īpašs, mana joprojām pastāvošā sajūsma par jaunajiem Rīgas tramvajiem ir tikai dubultojusies, es iekšēji smejos un ārēji smaidu.
Aptveru, ka man jāizmaina valūta, dodos uz vietu, kur zināju, ka to var izdarīt visu diennakti, un pa ceļam aizmaldos pilnīgi ne tajā virzienā, sekojot visām ēkām, ko es pazīstu, kuras pazīst mani, ir redzējušas visādas lietas un notikumus no manas dzīves, kamēr es arī esmu ēkas un vietas sasaistījusi ar konkrētiem notikumiem. Vienā brīdī saprotu, ka esmu pavadījusi vienā punktā daudz minūšu, vienkārši ļaujoties tādai kā dzīves filmai. Tādā haze nonāku līdz valūtai, lai atklātu, ka tur ir mainīts darba laiks, t.i., bodīte ir ciet. Dodos atpakaļ tikpat nesakarīgā ceļa maršrutā, kā uz turieni ierados. Jūtos labi par pēdējo nakti Rīgā.
Piektdiena, 20.jūlijs, posmā no 9-22 LV laiks
Latvijā nomācies, te spīd saule. Cilvēki ar mani runā. Pēkšņi. Tā it kā nojauš, ka oficiāli esmu viņējā. Autobusa pieturā no lidostas satieku krievu viesstrādnieci, runājam, beigās atvadoties ar secinājumu, ka esmu Dieva sūtīta, jo norādīju iespējas, ko un kur viņas dēlam studēt šeit. Tiklīdz kā šī saruna beigusies vācu meitene uzsāk sarunu par to, ko tad es te daru. Viņai ir rudi mati, vasaras raibumi, gada laikā iegūts izcils britu akcents un es mazliet iemīlos. Smejamies, jokojam, man jābrauc. Viņa lido mājās, es palieku valstī. Pat nezinu kā viņas abas sauca. Nejūtos, ka vajadzētu zināt.
Kārtējo reizi pārliecinos, ka autobusi ir visnepunktuālākie šeit. Kavē sākot no 10min līdz 2h. Ne reizes neesmu piedzīvojusi kādu atnākam laikā. Atkal jūtos kā savējā. Apkārtējie tūristi nervozē, taču es esmu tik mierīga, ka miegs nāk, gluži kā pārējiem vietējiem. Uz beigām gribu autobusu kaut vai tāpēc, lai varētu atlūzt.
Protams, kad autobuss pienāk mans ķermenis ir iesmēlies enerģijas rezervēs, tāpēc gulēt nemaz negribas. Visas sēdvietas pilnas, taču tieku pie loga blakus afroamerikānim. Runājam. Es gan esmu pārāk nogurusi, lai uzturētu sarunu, tāpēc viņš sāk flirtēt ar meiteni otrā pusē ejai. Vienā brīdī rodas vēlme paņemt viņa roku un izpētīt. Izskatās tik salīdzinoši veca pēc, hmm, balto? cilvēku standartiem. Mums katra svītriņa, rieviņa, grumba ir tādā pašā tonī kā āda, taču viņam tās ir mazliet gaišākas un izskatās vecākas, taču viņš pat nav pabeidzis studijas. Saprotu, ka tā ir mana pirmā reize, kad atrodos afroamerikānim ( I am trying not to sound racist here :D It is hard) tik tuvā tuvumā un tik ilgu laiku. Jēj!
Sestdiena, 21.jūlijs
Man ļoti patīk mūsu māja. Mums ir lieliskas mazas istabiņas divos stāvos, nekādi penthouse apartamenti un ar to pietiek. Sajūsminos par skatu no terases. Var redzēt kaimiņu terases ziedošos kokus un pāri viņiem veco angļu māju skursteņus un aiz tiem kalnu. Tādu skaistu kalnu. Vai pauguru. Nav ne jausmas kā nosaukt. Man šķiet augstāks par Gaiziņu. Jūtos pilnīgi apmierināta ar visu. Izstaigājamies pa pilsētiņu un saprotu, ka te ir ļoooti smuki. Man paskaidro, ka šī ir world heritage pilsētiņa. Sajūsma.
Visas dienas spīd saule. Ne pilītes lietus. Haha!
Man ir labi. Esmu dzīva. :P
3 jā! | nē!