Uz mūrīša - 7. Maijs 2009

Nu es ir viens traks gabals!!! pa telefonu zvanot es trīcu un drebinos, sirds pa muti lec laukā no satraukuma!!! nu jā bet toties tais mirkļos kad jāsniedz prezentācija vai jārunā ar profesoru, vai piemēram uz to pašu darba interviju es nu augstākais īsu mirkli pirms jūtu skudriņas... nu vai šitais nav marasms?

PS: latviešu tulkotāji mani ir iedvesmojuši. grāmatas nosaukums angliski, "Misery", latviskais tulkojums: "Mizērija"!
PS nr 2: c'mon ir pieklājīgi iestādēm atbildēt uz sūtītu vēstuli atsūtīt atbildi 2 dienu laikā, nu labi trīs!!! runa par to ka es sūtu lūgumu pa praksi... "yeah i'm bitchy! bet uz pieklājīgu lūgumu var arī pieklājīgi atbildēt, nē mēs negribam, nē vietu nav vai ziniet mēs uzsprāgām, nevaram jūs pieņemt!"

ok šī ideja tapa iz garlaicības:
iekāpjot sabiedriskā transportā ir jāpieliek tā e-kartiņa, jāreģistrē savs brauciens, ok izdaram un sakiet ko jūs redzat uz ekrāna?

"Veiksmīgu ceļu!"
nē, lai pateiktu "patīkamu braucienu!" vai vēl kā, bet pieklājīgi, tā vietā "veiksmīgu ceļu!", nu, izklausās kā "veiksmīgu taciņu!", proti, e-kartiņu nozīme ir tajā faktorā, ka beidzot, beidzot, beidzot rīgas satiksme var publiski mūs pasūtīt! "veiksmīgu ceļu!" trūkst iekavās ierakstīta (muahahaha) vai kā tamlīdzīga