| 7. Nov 2007 17:04 marionete parausti mani aiz diega,
nodreb roka,
parausti mani aiz diega,
nodreb otra.
varbūt vientuļam kokam ir jauki
bet mani spārni no svina,
viss ko atmiņās glabāju
zaudētas cīņas.
un beidzot es apjaušu,
parausti parausti aiz stīgas
un es dejošu
es dejošu tev mans mīļais.
bet pievakarē
kad kāds klusi klusi šņukstēs
tu mani pakārsi aiz stīgām
pie naglas kas sienā vēnu pārsita
parausti, parausti aiz diega
nodrebēs kāja
parausti, parausti aiz diega
nodrebēs viss.
bet es kā muļķe vien smaidīšu tiem
es dziedāšu un dejošu,
vaigus pūtīšu,
un smaidīšu vien nezin par ko.
parausti parausti mani aiz stīgām,
vien paklupiens tev sanāks
un es kā muļķē,
es smaidīšu un dejošu tiem
man cits nekas neatliks,
jo necila figūra
kokriezums plauktā nolikts
ir viss kas tur stāv.
un žēl, tik tiešām žēl
tik skaistam putnam
kļūt tik nevaldāmam tik stīgu dēļ
tik vien kā uz mūžu pazaudētam. ir doma |
