Uz mūrīša - 20. Decembris 2006

Ar tasi rokā, klusi atsēžos es krēslā, lai teiktu stāstu tumsai, lai tumsu iemidzinātu, lai tā saritinātos un snaustu man klēpī, bet es tikai klusi nopūšu sveci un raugos tālienē zilajā, kur nav it nekas, kā zilie ceriņu zari. Čaukst pažobelē irbes, un kaili uz zirgiem jāj vēju bērni, tērpušies savu tēvu glāstos. Vēju māte klusi smaida, seju glāsta, klusi priecājas par sevi. Mans miers nerimstoš uzplaukst un ļauj atminēties laimi. Bet raupjas rokas satver krūzi ciešāk, to sildot ar meliem., raupjiem plaukstas pieskārieniem. Tik uguns sprakšķ man televīzora ekrānā, bezjūtīgām aukstām kliesmām un grāmatas vāki izslīd nedzīvi nemīlēti, bet tas vairs nav svarīgi, kad acis vada klusie tumsšie sapņi nākotnes ceļā, varbūt uz neatgriešanos sauc vējš, ceļš...
vēl tikai 12 minūtes man ceļā pavadīts laiks, rokas nenolaist man tīk bet nespēks jau sagrābis mani daudz ātrāk kā naids un daudz vēlāk kātas ieurbjas sirdī...nē atvainoties negribu nenožēloju apskaužu ienīstu jā tā ir.. tā bija mana dzīve tāda tā ir bet vēl tikai glazes pieskāriens...vēl tikai tases pieskāriens lūpām un viss kas nebūtībā sauc nu piepildījies ir un mūžam paliks. Vai kāds sauks? vai kāds teiks bet viss ko zinu ir pārdots un atstāts, neapīļots un zaudēts....