Pieklauvē un nāc iekšā

Pirmdiena, 2. novembrī (neesot.)

Ielocīti stūrīši grāmatai. ''Mūžīgie Līdumnieki'' grāmata saucas. Bibliotēkā dabūju.
Lasot tādu grāmatu gribas savas dzimtās lauku mājas. Kartupeļu vagas un rudens salnu nosaldētās dālijas.
Sāpošu muguru no ravēšanas un talkas čalas.
Aizgājusi pagātne vai turpmākā nākotne.?

Ar elkoņiem atspiedusies pret palodzi, gaidu Viņu pārnākot mājās. Cerams, ka Viņš atnesīs ''kaut ko garšīgu''. Mēs vienmēr pamanāmies pajautāt, lai pēc darba viens vai otrs, atnes ''kaut ko garšīgu''. Tad ir tas nemiers iekšā.

Svētdiena, 1. novembrī (esot.)

Labrīt. Kāds ir pamodies. Kāds ir neko nesapņojis, bet vienkārši pamodies realitātē.
Ir diena pēc Helovīnu nakts. Visas nakts būšana sabiedrībā ir izsmēlusi pēdējos spēkus un vēlmi pēc cilvēciska tuvuma. (Varbūt pēc viena cilvēciska tuvuma, sirds tomēr alkst, ilgojas un gaida.. Tas tā, starp citu un lasot starp rindām un zīlējot no zemtekstiem, pērles laukā zvejojot.)
Iekurta krāsns. Bērza malka dejo ar uguni. Tikko izmazgātu matu smarža, kas slēpjas zem cepures, jo jāsoļo uz tuvējo veikalu pēc ēdiena. Ledusskapis kārtējo reizi ir tik tukšs, ka pat pelei būtu izvēle kur pakarināties.
Ieeju tuvējā veikalā - kā izmiris. Ne sejas nemana. Izņemot to vienu dzērāju, kurš spraucas garām, lai ātrāk tiktu pie alkohola stenda, jo tuvojas pulksten 22.00. Liekas, ka viņš ar savu sarkano degunu mēģina ''uztaustīt'' labāko no lētajiem degvīniem..
Pārdevēju vienaldzīgie skatieni dursta dienas divas veco gaļu ledusskapjos.

Melnā tēja ar citronu no krūzes ar saulespuķēm garšo savādāk.
Atvērtas grāmatas un žurnāli gultā.
Nolauzti nedēļu audzētie nagi.