Pieklauvē un nāc iekšā

Labdien. Šodien nesauciet mani manā īstajā vārdā. Man šodien ir pavisam cits vārds un es jau otro dienu dzīvoju pie jūras. Mazgāju matus jūras ūdenī un ļauju jūras skarbi maigajam vējam tos ižžāvēt. Sprēgā lūpas, bet es turpinu skūpstīties vējā. Un mazliet baidos, cik ļoti esmu laimīga šeit - dzīvojot pie jūras.

Vīramātes. Pavisam trīs.
Pirmajai vīramātei es diez ko nepatiku.. Ko tur - bez aplinkiem - vienkārši nepatiku. Viņai nebija pa prātam mans melnais apģērbs. Tumšie, garie mati, kas viļņiem slīga pār muguru. Melni lakoti nagi, kas vienmēr klabina portatīvā datora taustiņus, jo deviņpadsmit ir tas vecums, kad gribas aprastīt Pasauli tādu, kāda tā ir.
Viņa ar mani ļoti reti runāja, toties, iemacīja gatavot siļķi kažokā un kartupeļu biezputru tādu, kāda tā ir ēdama, nevis kādu iepriekš taisiju. (nu nevar viens cilvēks tā iemīlējies būt nemitīgi, kad visu pārsāla vai pārcukuro!)
Mūsu ceļi ar pirmo vīramāti šķīrās, jo pirmais vīrs par mani aizmirsa.
Pārāk lielais gadu skaitlis ar vīru mūs nesavienoja dzīvē. Izņemot to vienu punktu..

Otra vīramāte bija pērle cilvēcē. Svešvalodas skolotāja. Direktore. Dziedāja korī. Šuva. Adīja. Lāpīja. Cepa. Šmorēja. Sapnis, ne vīramāte.
Bieži nāca ciemos. Sarunas ar viņu - kvalitatīvas un saturīgas.
Nebija iebildumu pret maniem garajiem, tumšajiem matiem ar balinātajām šķipsnām.
Arī pēdējā saruna ar viņu bija kaut kas īpašs. Neaizmirsīšu ne vārdu ko viņa teica, kad pieņēmu lēmumu iet pati savu ceļu, atstājot viņas karsti dievināto dēlu vienu pašu..
Es aizgāju pie viņas un uzticēju sirdi. Un viņa saprata.
Es ceru, ka arī otrais vīrs saprata.. Ir kaut kāda nelāga nepabeigtības sajūta attiecībās ar viņu.. Nevēlos un negribu satikties, ja ir vēl kas runājams gadījumā..
Mani vārdi attiecībā pret viņu ir aptrūkušies un aprāvušies..

Trešā vīramāte. Es dzīvoju. Es elpoju. Ar elpām pakausī.
Tad jau manīs.