Pieklauvē un nāc iekšā - Komentāri

Atkal ir pirmdiena. Kārtējā darba nedēļa monotāni uzsākta pēc lieliski pavadītām brīvdienām kopā ar ‘druškām’, no kurām viena no šīm dienām aizvadīta pie jūras, [ja ir iespēja nosauļoties, tad es to visai labprāt izmantoju. Aukstākam laikam ir domātas BlueBox solāriju studijas. Starp citu, ceturtdien pieraksts pie Mārča – mana jaukā friziera tajā pašā, jau iepriekš minētājā iestādē. Vīrieša rokas manos matos, kas pieprot sagādāt man prieku un estētisko baudījumu, lūk tas ir iespaidīgi, turklāt paralēli runājot par jaunākajām tehnoloģijām un mūzikas festivāliem, kurus šovasar plānojam apmeklēt] bet otra - izķerot iemīļotajos veikalos esošos jaunums, kā rezultātā es tiku pie trīs augstpapēžu apavu pārīšiem un kleitas ar ādas jostu un lencītēm, kā arī pāris žaketēm, kuras ģērbt pie džinsiem. Elīna un Santa iegādājās vienādus lakatus. Nesaprotu kādēļ tikai tiem jābūt vienādiem.. Sievietes.

Ak, jā cepure. Vēl iegādājos arī cepuri. Kristaps apgalvoja, ka man dikti piestāvot. Kristapam kas ļoti reti kad patīk.. Viņš labprāt redz mani, citēju: ‘’bez apģērba, lielajiem, apaļajiem, žvadzošajiem auskariem ausīs un draņķa cepurēm, kas sedz krāsotos matus.’’ – atceros kad viņš ko tādu teica - gulējām kaili pēc seksa un viņa pirksti dusēja uz manām kailajām krūtīm.

Lai gan, viņš pat uz maniem tetovējumiem skatās reizēm tik īgni, lai gan pašam to ir vairāk kā vajag. Nesaprotu. To gan es ne visai izprotu.

Ir mazliet pāri trijiem pēcpusdienā. Sēžu birojā. Uz kompjūtera monitora peld tie dīvainie, krāsas pārbagātie burbuļi, kurus reiz lejupielādēju, bet vairs neatceros kur īsti. Toreiz patika, tagad kļuvuši mazliet vienaldzīgi, vai arī es tos vairs nepamanu. Fakts ir tas, ka nesajūsminos par tiem.
Pag. Vai tiešām esmu aizdomājusies tik tālu, ka monitorā jau dzīvo burbuļi?!
Tas nozīmē, ka taustiņiem neesmu pieskārusies tieši piecpadsmit minūtes.
Un vēl tas nozīmē, ka esmu pabeigusi prezentāciju.

Pāri trijiem. Zinu, ka tūliņ, tūliņ atvēries kabineta durvis un Priekšnieks iznāks pa tām, nevis plati uzsmaidot kā es vienmēr iedomājos esam gaidot, bet ar tām cieši sakniebtajām lūpām, ko es nez kādēļ paciešu. Viņš pajutās sekretārei vai klients ir jau ieradies, klaji ignorējot uz melnās ādas sofas sēdošo vīrieti, kas alkaini dursta viņa kabineta durvis jau vairāk par desmit minūtēm – ja nepieciešama precizitāte – 15 minūtes. Sekretāre pamās ar galvu un turpinās pļāpas pa telefonu, izliekoties ļoti aizņemta, kaut ko pierakstot uz A4 baltajām lapām, kuras mums birojā vienmēr ir pa rokai. Saimniecības vadītājs pilda savus tiešos pienākumus godam.

Priekšnieks pēc tam pievērsīsies man - es visu pirms metīšos kājās, pirms tam mēģinot saglabāt līdzsvaru uz jauniegādātajām, sarkanajām augstpapēžu kurpēm, kas nejauki berž. Sasveicināšos ar Priekšnieku un atbildēšu, ka klients jau atrodas šeit. Steidzīgi paķeršu zibatmiņas iekārtu un portatīvo datoru, kas zvilnēs turpat uz darba galda. Pievērsīšu savas zaļās acis klientam un vieglā tonī aicināšu viņu sekot kabinetā. Priekšnieks kaut ko noburkšķēs savā patīkami aizsmakušajā balsī un iesprauksies man garām, pats pirmais iesteidzoties konferenču zālē.
Aiz viņa lēni soļos klients, tas standarta klients, kurš ir vairāk nobijies nekā to izrāda.
Tieši tā arī tas notika. Kā teju vai ikdienu.

Solveiga ir tipiska sekretāre, tipiskā kantorī.
Līdz ko ieejam kabinetā, viņa ir klāt un klātesošajiem apjautājas par kafiju. Klients pamāj, un Solveiga vēlreiz viegli pārjautā: ‘’Vai bez cukura, baltu kafiju kā iepriekš?’’
Klients sajuties ļoti īpaši atbild: ‘’Jā, paldies, pateicos!’’
Solveiga pievēršas Priekšniekam, bet viņš tikai papurina galvu – no kreisās uz labo pusi, kam jāliecina par to, ka viņš neko nevēlas. Solveiga pievēršas man, labi zinot, ka es dzeru melnu kafiju un bez cukura, bet nekad neesot īsti pārliecināta vai es pēkšņi nepārdomāšu. Un pareizi vien dara. Reiz es pajautāšu baltu kafiju, kā senāk.
- Kafiju – baltu vai melnu?
Sakrustoju kājas vienu pār otru un nepaskatoties uz viņu, atbildu: ‘’Melnu, Solveiga. Un bez cukura lūdzu.’’
Šoreiz vēl ne.
Standarta frāzes klientam un varam sākt konferenci.

Pēc trīs ar pusi stundām un vienu pārtraukumu, esam beiguši stāstīt par iespējām, kas klientam pavērsies, ja tas izdomās ļaut mums darboties ap viņa mājokli. Klients strauji pieceļas no krēsla, gandrīz apgāžot ''Evian'' minerālūdens pudeli un glāzi kurā tas ieliets.
- Tas ir ideāli! Jā! Man tiešām der! Es gaidīšu jūsu zvanu, lai precizētu laikus, kad varēsiet ierasties un apskatīt visu paši.

Kārtējais ļoti apmierinātais klients, - nodomāju, aizverot portatīvo datoru - kuram tikai jāpaplēš vaļīgāk un plašāk maks, bet mums, respektīvi, man jādara viss pārējais. Tas nozīmē - negulētas naktis, daudz melnas kafijas, laika ierobežojums, interjera salonu apstaigāšana, nogurušas acis veroties monitorā un zīmējot skices, kā arī, citu projektu iesaldēšana un absolūti nekādas privātās dzīves, kuras ak vai, man nemaz tāpat nav, nepastāv.
Neko darīt, paši jau vien uzprasījāmies. Es domāju, jauno projektu, protams.

**
Kristaps piezvanīja tieši tajā brīdī, kas izkāpu no lifta, kas mani no piektā stāva noveda līdz pirmajam. Tā kā mans auto vēljoprojām atradās remontā [nejautājiet kādēļ, es zinu, ka pie stūres zāļu iespaidā nav labi, nebūt nav labi], uz mājām biju plānojusi doties ar sabiedrisko transportu.
Nav jau metro un tā, bet labāk nekā iet ar vienpadsmit cm augstiem papēžiem, kas turklāt vēl berž kājas.

Iezvanījās mans viedtālrunis.
- Kur esi? Varu Tevi savākt? – Kristapa balss skanēja nelokāmi, it kā man nebūtu izvēles iespējas.
Savākt? Ko nozīmēja ‘savākt’? Es vai būtu kāda lieta, kuru var paņemt sev?
Viņa valoda reizēm pārsteidza. Bet tikai reizēm. Tur jau nebija par ko brīnīties – viņa tēvs ir pilntiesīgs svešvalodā runājošs cilvēks, kuram bizness un raupja valoda ir ikdiena. Reizēm aizdomājos kā pie velna Kristapam vēl piemīt tīri cilvēcīgas īpašības..
Varbūt no mātes.

Kristapa māte ir jauka sieviete. Ja vien nemitīgi nerunātu par to, ka Kristapam būtu laiks precēties – trīsdesmit trīs gadi kā nekā jau tuvojas un viltīgi piemiedz man ar aci zem krāsotām, tumšām uzacīm, kas viņas vecumam tik skaisti piestāv, ka nemaz nespēju iedomāties viņu ne uz manta savādāku. Un viņas stila izjūta. Apskaužami.
Es zinu, ka viņai patīku un viņa labprāt redzētu mani par savu vedeklu.
Viņa kā vīra māte būtu tīri vai ciešama. Ko neteikt viss par - atceroties iepriekšējo, kura necieta mani ne acu galā.. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Ja vēlaties no manis izveidot mājsaimnieci, jums nesanāks. Apžēlojieties par savu ieguldīto laiku, lūdzu. Tas nav tā vērts. Ļaujiet taču man būt pašai sev – es labprātāk ēdu ārpus mājas.

Kristaps īsajā telefonsarunā teica, ka būšot pēc divdesmit minūtēm. Iegāju iedzert kafiju savā iemīļotajā kafijas dzeršanas vietā uz B. Ielas. Jauka atmosfēra. Cilvēki.
Pagāja tieši norunātais laika periods un viņš bija klāt.
Viņš nostājās pie galdiņa, kur es sēdēju paralēli blenžot portatīvā datora ekrānā, kur uznira mans twitter konts un kreisajā plaukstā ar garajiem, melni lakotajiem nagiem, turot baltu kafijas tasīti – miniatūras niecīgu – reizēm pabrīnos, cik gan daudz kafijas ir vienā tādā krūzītē..
Kristapa pusgarie tumšie mati bija viegli izspūruši it kā viņš būtu steidzies – kas viņam gan būtu gana neraksturīgi, nodomāju skatoties uz viņa atlētisko augumu melnajā kreklā bez piedurknēm, kas atklāja viņa bagātīgi notetovētās rokas.
Pelēkie tetovējumi. Ne smakas no krāsas pilieniem.

Kristaps strādāja IT aģentūrā, kas nodarbojās ar interneta risinājumiem privātām un juridiskām personām. Dress code tur nepastāvēja. Varbūt tik vien bija jāizskatās lietišķi, kad bija jāsatiekas ar klientiem, kas bija gatavi noslēgt līgumu par mājaslapas izveidi – Kristaps kantorī darīja teju vai visu – daudzpusīga personība, kas turklāt vēl gana pārsteidzoši labi zīmēja jau kopš skolas laikiem, tamdēļ piestrādāja tetovēšanas salonā. Liekie piebilst, ka lielākā daļa viņa tetovējumu bija paša veidoti – tamdēļ tik savdabīgi.

Viņš apsēdās man pretī un tēraudpelēkās acis ieurbās jaunajā viesmīlītē, kas bija piesteigusies klāt. Ērti atlaidies krēslā un izstiepjot kedās ieautās kājas ar spēcīgajiem muskuļiem, viņš tai uzsmaidīja. Varu iedomāties viņas prieku – sārtums ielija vaigos, un viņa stulbi smaidīja.
- Ko es varu piedāvāt? – skanēja viņas saraustītā balss – it kā viņa būtu gatava teikt: ‘’Ņem mani! Ņem mani!’’
- Man lūdzu melnu kafiju, - viņš teica un aizverot manu portatīvo datoru, pārlaboja – divas melnas kafijas.’’
Ak, tad atcerējās arī par mani. Neko teikt.
Viesmīle īgni, vai arī man tikai izskatījās, ka tas bija īgni, pablenza uz mani ar savām kaķacīm un steidzīgi devās projām, koķeti atmezdama savus garos, melnos matus, kas bija aptīti ar lenti tā, lai izskatītos lietišķi un sakopti priekš šāda darba.
Viņai neizdevās. Šonakt tā atkal gulēs viena, bet man būs vētrains sekss Kristapa burvīgajā divistabu dzīvoklī ar balkonu no ceturtā stāva. Vai manā pašas dzīvoklī ar austrumniecisko elementu pārbagātību, kas Kristapam tik ļoti krīt uz nerviem..

Kafijas tases tukšojās, sarunas vedās. Kristaps klāstīja par jauno projektu, kuru šodien guvis – mājaslapas izveide būšot tīrais nieks, bet grafikas vispārējais dizains, rēķinoties, ka tieši šobrīd kolēģis ir devies atvaļinājumā un Kristapam jau tā ir gana daudz darba, aizņemšot mazliet ilgāku laiku kā klients esot paredzējis līgumā.
Pastāstīju viņam par privātmājas iecerēto interjeru uz ko viņš atbildēja: ‘’Jauki. Tev būs nodarbošanās kādām laikam.. Nevajadzēs domāt par neko citu..’’

Tas ir kā jāsaprot, - skaļi neteicu, bet klusībā pie sevis prātoju - vai tik vien viņš nedomā, ka man uz viņi ir kādi nebūt tālāk ejoši mērķi? Vai arī, saklausījies no mātes pamācības? I’ ne prātā nenāk. Man ir koša pagātne bijusi – savu nākotni es veidošu savādāku. Tas ir vairāk nekā fakts.

Kristaps atvēra Chrysler Voyager priekšējās durvis un iesēdināja mani. Vēl tik trūka tas, ka viņš būtu palīdzējis aplikt man drošības jostu, pirms durvju aizciršanas ciet.
Varbūt reizēm biju to piemirsusi. Dzīvība varbūt tolaik nelikās ne cik vērta, lai sprādzētos. Vai ir kas mainījies?

Varbūt, ja Kristaps būtu jautājis: ‘’Pie Tevis vai manis?’’ – es būtu atteikusies un apgalvojusi, ka esmu nogurusi un labprātāk par rotaļām vienam ar otra.. prātu, es dotos pie miera, kas man nozīmēja gulēt bez sapņu miegā.
Tā kā viņš neko tādu nejautāja – mēs vienkārši aizbraucām līdz viņa dzīvoklim.

**
Es dievinu to smaržu. Tā smaržo grēks, vai ne? Tā arī toreiz smaržoja ābols, kuru Ieva noplūca no koka Ēdenes dārzā. Tā pēc tam smaržoja arī Ādama plaukstas.
Apģērbu Kristapa melno kreklu un klīdu pa viņa dzīvokli, kamēr viņš bez spēka gulēja savā lielajā gultā.
Virtuvē apsēdos uz bāra letes un gaidīju, kad uzvārīsies ūdens metāla krāsas tējkannā.
Pārlaidu skatienu pār Kristapa dzīvokli. Esmu šeit bijusi vairākas reizes – precīzi nepateikšu, bet pietiekoši bieži, lai zinātu, ka augšējā virtuves plauktā glabājas sausās brokastis, bet ledusskapī esošajam pienam ir notecējis realizācijas termiņš par divām dienām.

Dzēru zaļo tēju uz dīvāna, kas bija virtuvē un optiski veidojas tā, it kā šeit būtu divas atšķirīgas telpas – viesistaba un virtuve. Diezgan netipisks risinājums. Ak, jā, manis pašas veidots. Pareizi.

Kristaps toreiz, kad pirmo reizi satikāmies, meklēja galvaspilsētā dzīvokli. Tā kā mana draudzene Elīna darbojās NĪ jomā, viņai padomā bija daudzi reāli piedāvājumi tādam vecpuisim kā bija [es gribēju teikt: ir] Kristaps. Viņš izvēlējos šo – divistabu dzīvokli, kas ar maniem veiklajiem pirkstiem, pārtapa par trīs istabu mitekli, pašā galvaspilsētas sirdī.
Man šeit patika. Bet es šeit negribētu dzīvot.
Kaut kas nelikās pareizi. Kaut kas nelikās priekš manis.

Man bija pašai sava dzīve. Pati noteicēja. Neierobežota. Tik vien cik mazo žurksuni [kā viņu, nabagu, palamā dēvēja visi mani tuvākie] izvest pastaigā pēc darba atnākot.

Dzēru zaļo tēju uz balkona, kad ar troksni atvērās durvis un Kristaps vienā apakšveļā nostājās man blakus. Viņa perfektajos pirkstos kvēloja cigarete. Vēroju kā viņš ieelpo dūmus un vēsā mierā tos izpūš gaisā.
Pieskāros viņa kailajam, spēcīgajam, muskuļotajam plecam. Gribējās ādā atstāt nagu pēdas – tā lai viņam pēc iespējas sāp, sagādā sāpes. Neatceros vai es to izdarīju..
Viņš satvēra manu plaukstu un bīstami cieši to turēja savās ķetnās, ieurbjoties ar savu pelēko acu skatienu manā dvēselē.
Nepretojos. Acu divkauja. Kurš kuru šeit uzvarēs.

Vienā brīdī viņš nospieda cigareti turpat balkonā uz galda esošajā pelnutraukā un paceldams mani savās rokās, aiznesa līdz guļamistabai un iemeta gultā. Vārda tiešākajā tā nozīmē.
Likās, ja viņš vēlētos, tad ar vienu rokas pieskārienu salauztu manu pretestību, paķerot arī līdzi kādu kaulu..

**
Es pamodos nedaudz pāri 8.oo. Kristaps vēl gulēja. Reizēm vien šķiet, ka viņš būt ar mieru nogulēt visu šajā pasaulē sev atvēlēto laiku. Ja man pārmeta bohēmu, skatoties no tā skatupunkta, ka mans dzīvoklis atgādināja buduāru, kurā sadzīvot vairākām personībām un ikkatrai no tām būtu savs stūris kurp noslēpties un baudīt vientulības augļus un sēnalas.
Tad Kristaps ar savu vieglprātīgo skatu, apsteidza pat mani.
Iedzēru ūdeni, kas ne pēc kā negaršoja – pieradusi pie ’Evian’ izmeklētās garšas, viss pārējais nelikās nekas ievērības cienīgs. Noskurinājos un aplaizīju nekrāsotās lūpas.
Ātri apģērbos un pirms darba vēl domāju ieskriet savā dzīvoklī pārģērbties. Ierasties darbā vakardienas drēbēs, kas visu nakti nogulējušas zem gultas un velns viņu sazinu kur vēl, nebija manā dabā.

Braucot lejā ar liftu un veroties nogurušajā spoguļa attēlā, kas attēloja seju, domāju par savu dzīvi.
Kad man bija padsmit gadi, tad šāds dzīvesveids likās tas vienīgais pareizais – nenakšņošana mājās, telefona izslēgšana vai klaja zvanu ignorēšana, vakardienas vai vairāku dienu nemainīts apģērbs, mati, kas tikai pāris reižu redzējuši savā tuvumā lietu, ko sauc par ķemmi.
Bohēma. Tā laika bohēma mani atkal neprātīgi vilka savos tīklos atpakaļ.
Es zināju, ka Kristaps nav tāds kā mans bijušais vīrs. Varbūt tur tā problēma..
Varbūt savos sirds dziļumos es vēlējos atkal būt tā vienīgā meitene, kas mīl akli, bet vismaz to prot. Nebaidās pateikt, ka mīl.
Tagad likās, ja es ko tādu pateikšu, tad es pārvērtīšos par kaut ko nelāgu – kādu mītisku zvēru, bez iespējām atkal kļūt par sevi. Vai arī ja to pateiks Kristaps, es uz vietas ielaidīšu lodi viņam pierē. Sudraba. Ar noasinātu galu.

Es labprāt palieku tāda kāda esmu – sukube, kurai neviens nav svēts, un vīrieši ir tikai rotaļlietas ar kuriem spēlēties pēc sirds patikas.

Steidzīgi pārģērbos un devos uz sab.tr. pieturu, lai paspētu uz darbu.
Pusdienlaikā manīju, ka viedtālrunī ir neatbildēts zvans no Kristapa. Neatzvanīju un turpināju gremot suši ar lasi un avakado, kurus biju pasūtījusi pa telefonu un kurus diezgan pievilcīgs kurjers bija piegādājis. Uzzināju, ka viņu sauc Roberts un viņam ir draudzene. Hmm, garšo labi, derētu iepazīties ar Robertu tuvāk.

**
Kas ir tās īpašības, kuras es mīlu vīrietī? Viena īpašība noteikti ir - spēja aizraut ar savu Personību. Aizraut tik tālu, ka es pat nepamanu tos niecīgos sīkumus vai ļaunuma asnus dvēselē, kas uzdīguši. Pagātnes lietas. Nepamanu, jo aizrautība sniedzas visam, daudz maz pāri. Jā, tādu īpašību es mīlu. Es mīlu īpašības. Labi, varbūt arī sajūtas.

Vai Robertam kas tāds piemīt – mīlestības cienīgs – noteikti. Vai ar laiku būtu iespējams šo spēju viņā attīstīt, pilnveidot, vēl labāk – izveidot no jauna? Iespējams, jā. Vai to vēlētos? Nē.

Ir darba dienas vakars. Es sēžu Robertam iepretim iemīļotajā B. ielas kafejnīcā, strēbju melnu kafiju bez cukura un ik pa laikam iemetu skatienu pulkstenī, kas atrodas uz manas labās rokas. Māc garlaicība. Piedodiet. Prātā iešaujas doma, kamdēļ es vispār esmu šeit.. Bet, ja uz visiem jautājumiem būtu skaidras un nodefinētas atbildes, vai pastāvētu jautājuma jēdziens?

Pirmās divas trīs, vai varbūt pat četras reizes, viņš likās interesants. Menedžeris [ko es uzstājīgi nodefinēju par kurjeru – Roberts uz to tikai pasmējās] - strādā prestižā restorānu tīklā. [rēķinoties, ka es dievinu suši, un viņš todien tik jauki tos piegādāja birojā] Pēc vaiga glīts. Patīkama balss. Prot skūpstīties. Ir dzīvoklis. Draudzene.
Līdz pilnai laimei tikai.. Neaizrauj vairāk kā uz pāris minūtēm mana dārgā laika.
Kā tie Zaka Eifrona tipa vīrieši.

Aizvadīju noslogotu dienu. Kolēģis uzrakstīja atlūgumu. Daudz darba. Maz laika. Ierobežoti termiņi. Un Roberts tikai maļ vienu un to pašu, ka esmu pelnījusi tādu vīrieti sev blakus, kāds ir viņš.
Pelnījusi? Es esmu pelnījusi vienu pātagas sitienu, kas vestu mani uz pareizā ceļa, vai vispār uz ceļa, jo šķiet, ka šobrīd es blandos neceļos un sētmalēs.

Es iedzeru pēdējo malku kafijas, tasīti nolieku uz galda un tās apakšā rēgojas vien tumši plankumi – kā tie kontinenti, kurus esmu izbraukājusi krustu šķēršu un vēl nav gana.
Šovasar atvaļinājumā braukšu uz Austrāliju. Tas ir nolemts. Tas ir vairāk kā nolemts – tas ir izlemts. Vai viena. Tas ir vēl apspriežams. Tas vēl ir liktenim rokās.

Roberts skatās uz mani un viņa acīs noplok liesmas.
Viņš pavada mani līdz auto un nepieklājīgi cieši satver manu plaukstu savējā.
Es zinu, ka viņa acīs esmu laba, bet es tā nejūtos.
Ik pa laikam sajūtās kaut kas salūzt un es nezinu kas spēs tās salabot. Vai vispār spēs. Pietiekami laba priekš citiem, bet ne priekš sevis.

**
Zinu, ka atslēgas būs kaut kur somā. Kaut kur melnajā, lielajā somā. Būs. Pēc pāris minūšu izmisīgas meklēšanas un ļaušanās histērijai, ka esmu beidzot tās veiksmīgi nozaudējusi, es tās atradīšu pašā somas apakšā. Atslēgšu dzīvokļa durvis. Pa labi no manis atradīsies gaismas slēdzis. Ja ieslēgšu to, gaitenis ar lielo spoguli pie sienas, kurā spoguļa attēls redzams pilnā augumā, izgaismosies. Lielo somu nolikšu uz krēsla, kas atrodas pie sienas. Lēnām atvēršu apavu rāvējslēdzējus. Kailās pēdas iegulsies paklājā. Uz pakaramā novietošu mākslīgās ādas jaku. Tur tā gulēs līdz rītam, kad atkal kārtējā saulainajā dienā es to stiepšu līdzi. Kad būs vēss laiks, es izdomāšu to atstāt pakārties.

Tālāk, ar lielo somu pie rokas, es šķērsošu viesistabu. Nekas nebūs mainījies – uz dīvāna ar austrumniecisko pārklāju gulēs atvērta grāmata ar muguru uz augšu, tieši tāpat kā to atstāju tur esam vakar vakarā, kad pirms gulētiešanas nodomāju lasīt. Austrumu gudrie. Par dzīvi un nāvi. Jauki aprakstījuši. Uz žurnālu galdiņa ar stikla virsmu mētāsies pustukši pelnutrauki un daudzas reizes pāršķirstīti modes žurnāli. Cigarešu izsmēķi kā salauzti pirksti gulsies pār pelnutrauka malām. Sīva smarža no pelniem.
Plauktos un uz palodzēm visi tie mazie, sīkie nieciņi atdzīvosies, un par katru es varēšu pastāstīt no kurienes tas nācis, vai kurš un kad man to dāvājis. Budas figūriņa uz palodzes, piemēram, atvesta no Indijas – pagājušā gada atvaļinājuma galapunkts - Iedvesmas tik nereāli daudz, ka vēl pāris mēnešus nevarēju atgūties no sajūsmas un katrā mājoklī klientiem centos radīt ko austrumniecisku. Ienest kādu negaidīti krāsu, elementu, akcentu. Labi, ka mani klienti ir paklausīgi un uzticas manām spējām padarīt viņu ierasto vidi par kaut ko neoriģinālu, bet mājīgu.

Pretī, pa viesistabas nepieklājīgi dārgo paklāju, ko iegādājos antikvariātā, skries Dero – mazais Čiuaua šķirnes suns. Pacelšu viņu savās plaukstās un samīļošu. Kā vienmēr pret kādu, ko pieradinām, vai ne? Negribas, bet jāsamīļo..

Tālāk mans ceļš vedīs līdz virtuvei. Tikpat traki pārbagātu krāsām un niekiem, kas teju vai sagāzīs plauktus ar savu varenību kā viesistabā. Tējkannā ieliešu ūdeni. Priekšā būs grūta izvēle, kādu tēju baudīt. Es nedzer tēju, es to baudu. Caurspīdīgajā krūzē iebēršu zaļās tējas lapas – izlemšu par labu mieram. Zaļā tēja nomierina nervus. Esmu pārbaudījusi, tamdēļ zinu, ko runāju.

Un tā tas norisinās jau kuru dienu pēc kārtas. Neskaitu. Nemitīgas, automātiskas darbības. Kā robots, kuram programma sastāv no: atslēgt, ieslēgt, ieliet, pacelt. Un atkārtojot programmu jauktā secībā.

Pirmais, kas nospēlēja par labu šim dzīvoklim – balkons. Es vienmēr esmu vēlējusies dzīvokli ar balkonu. Zvaigžņu vērošana naktī. Zvilnēšana uz spilveniem. Sveces uz galda. Kūpoša tējas vai kafijas krūze. Nesteidzīgie brīvdienu rīti ar portatīvo datoru uz ceļgaliem.
Trīs istabas + vannasistaba.

Guļamistabā ir no visa kā pa mazam un vēl mazliet – vāzes, grāmatas, apģērbi un skapis apaviem. Tā ir sanācis, ka dievinu lietas.

Kamēr ūdens tējai vārījās, nometu apģērbu uz gultas malas - melno žaketi, šauros svārkus, izlīdu no zeķbiksēm. Patīkams vēsums apņēma manu puskailo ķermeni. Balkons vilināja savos valgos, un es vienā apakšveļā nostājos pretī vakara gaisam. Tikai deviņus stāvus zemāk norisinājās lielpilsētas nakts dzīve.

**
Es nesmēķēju. Vismaz ne bieži.
Kad kolēģes pusdienu laikā dodas laukā no biroja, lai desmit metrus no durvīm smēķētu, es mēdzu aiziet līdzi. Bet es nekad nesmēķēju. Labi, nekad būtu par spēcīgu teikts. Reizēm. Reti, bet reizēm sanāk.

Cigarete viegli kvēloja manos pirkstos, kad iezvanījās mans viedtālrunis. Sīkstoša skaņa nāca no viesistabas. Somā.
‘’Lai jau zvana..’’ – nodomāju un pelnus nobirdināju pelnutraukā.
Nekas šobrīd nelikās tik svarīgs, kur nu vēl, ja tas bija telefona zvans. Nevienam mani nevajadzēs – nepārzvanīs. Ja kādam mani vajag, pārzvanīs.

Tā arī notika. Dzēru tēju, sēžot uz palodzes, kad viedtālrunis iezvanījās atkal. Šoreiz krietni ilgāk un uzstājīgāk.
Kristaps. ‘’Ko viņam vajag?’’ – mans prāts izspļāva pirmo, neapvaldīto domu. Diezgan dusmīgā tonī, jāatzīst.
Kristaps – uz ekrāna mirgoja vārds. Nebiju ar viņu runājusi vairāk par nedēļu. Likās, ja es nospiedīšu to zaļo taustiņu, es būšu nodevēja. Ja nenospiedīšu, sabrukšu, jo kāroju pēc Kristapa, kā zieds alkst pēc ūdens piliena karstā vasaras rītā. Tas bija fakts. Lai arī kā man reizēm krita uz nerviem viņa izdarības, attieksme pret mani, citiem, klaja manis ignorēšana – es alku pēc šī vīrieši. Tieši šī un neviena cita. Viņš neapzināti prata atmodināt mani to labāko no daļām, sliktāko atstājot vienlīdz spēcīgu, ietekmīgu un pilntiesīgu runāt.

Ja man jāatstāsta telefona saruna ar Kristapu, baidos, ka es neatcerēšos ne vārda. Vienīgi, ja tagad jūs paņemtu nazi un izgrieztu sirdi no manām krūtīm – tā spētu pateikt visu kas norisinājās ~10 min. sarunas laikā.

Duālisms. Vienmēr piemītošais lāsts. Es vēlos būt stipra un izdzīvot bez vēlmēm. Es vēlos tapt lutināta un mīlēta galu galā. Mana spēcīgākā daļa reizēm paļaujas uz manu vājāko daļu. Vieglprātība pret nopietnību. Karš pret mieru. Un otrādāk.

**
Es nepūlējos apģērbties. Baltā apakšveļa kārdinoši izcēla mana auguma līnijas. Labi zināju, ka no skriešanas un trenežieru zāles apmeklējuma mans augums par spīti gadiem [kad pasaku savu īsto vecumu neviens lāga nenotic] vēl joprojām izskatījās labi – spirgts un stingrs – viss savās vietās. Mana veselība pēc pēdējā ārsta apmeklējuma laika bija klasificēta kā apmierinoša – zāles gan ārsts izrakstīja, bet tie lielākoties tādi vitamīni un uztura bagātinātāji vien izrādījās.
Klīdu pa savu dzīvokli kā spoks, kuram nav vietas un dvēseles līdzsvara.

**
Kristaps ieradās precīzi. Viņš vienmēr ieradās precīzi.
Aizvēru dzīvokļa durvis un tā mēs tur stāvējām viens otram pretī. Kā ienaidnieki. Kā draugi. Kā mīļākie. Kā svešinieki. Visi un viss kopā, vienlaicīgi uz vienas kārts.

Viņa perfektie pirksti grābstījās gar mana krūštura āķīšiem, līdz tie atsprāga vaļā un manas krūtis kļuva brīvas.
Ne vārda nesakot, mēs izģērbām viens otru un ķermeņi zināja ko darīt. Tie vienmēr zina, tikai reizēm ir noguruši no izlikšanās.

**
Es vakarnakt atkal atvēru desmitiem mājaslapu un skatījos idejas. Nekas, pilnīgi nekas nesaistījās ar Kurtu. Kā viens cilvēks var būt tik dažāds savā Personībā? Es zinu, ka viņam rīt nepatiks nekas no tā, ko šodien viņam piedāvāšu. Noteikti, ka nepatiks. Kā visas citas un pārējās reizes..

Mēģināšu. Aizvēru portatīvo datoru un iemigu tam blakus.
Rīt solījās būt gara diena. Tās garās dienas, pēdējā laikā ir ļoti bieža sabiedrība manā ikdienā. Priekš atpūtas vairs tā īsti neatliek laika. Gribas paspēt izdarīt vēl tik daudz. Noskaidrot attiecības ar Kristapu, piemēram..
Kristaps. Reizēm šķiet, ka man vienkārši nepietiks spēka..
Gaidīt, kad viņam mani ievajadzēsies savā tuvumā. Varbūt viņš man ir nepieciešams ik mirkli, vai tas prātā neienāk?

Mūsu tikšanās norisinājās aptuveni 40 minūtes. Sagaidīju Kurtu birojā ar kūpošas, melnas kafijas krūzi rokās – Solveigai piekodināju nerādīties man acīs – gribēju visu izdarīt pati saviem spēkiem. Protams, Kurts izbrāķēja kā manu gatavoto kafiju, tā samala miltos visas manas idejas, kuras klāstīju viņam, rādot attēlus un piemērus.
Kurts nepiekrita pilnīgi nekam. Viss interjers viņam likās vulgārs un paviršs – skices ar vienu rokas mājienu nolidoja uz grīdas.

Priekšnieks nogrozīja galvu, kad Kurts ar putām uz lūpām un īgnu rievu pierē devās projām no mūsu kantorīša.

Kurts bija ietekmīgs cilvēks sabiedrībā. Deldēja savu skaisto pakaļu valdības ēkā un risināja nopietnus uzdevumus saistībā ar ārvalstīm. Protams - viņam būs viedoklis jebkurā jautājuma, it īpaši tajā, kas skar viņa mājvietu – tai jābūt pēc viņa nosacījumiem. Es tikai nesaprotu, kādēļ viņš šo pienākumu uzticēja tieši man – viņš varēja izvēlēties Elīnu vai Santu, manas kolēģes, kas šo darbu darīja ilgāk vēl nekā es, pieredzes un klientu viņām darba pieredzē bijis daudz vairāk.
Likās, ka viņš speciāli vēlas pārbaudīt mani. Manas zināšanas, spējas. Mani.

Biju pieradusi, ka vīrieši pret mani izturas kā pret lietu. Paņemt. Iegūt. Atstāt. Atkal paņemt. Un tā nemitīgi. Līdz apnīk man, vai ari viņiem. Tāds nejēdzīgs dzīves izveidots, izkalts cikls, kuram nav ne gala, ne malas nevienas.

Kārtējā tikšanās. Šoreiz Kurts piezvanīja un pieteica tikšanos pie viņa.

Sēdēju viņa greznajā kabinetā un nodomāju, ja Kurts vēl reizi pateiks, ka manas idejas viņa skatījumā ir galīgi un pilnīgi garām, es to kafiju iegāzīšu viņam tieši sejā. Un man nebūs žēl. Varbūt vienīgi, ja tas kafijotais šķidrums nejauši nonāks uz manas H&M kleitas, kuru aizvakar iegādājos. Tad gan būtu žēl.

- ‘’Mēs varam šodien beigt apspriedi. Baidos, ka tu neesi izdarījusi neko ievērības cienīgu kopš pagājušās tikšanās.. Šīs skices ir.. – Kurts atmeta ar roku, pieceļoties no krēsla savā valdības ēkas kabinetā. Pa logu pavērās skaists skats uz galvaspilsētu.

Kafijas tase manās plaukstās ar garajiem, sarkani lakotajiem nagiem, apstājās pie lūpām. Es paskatījos uz Kurtu ar skatienu, kam manuprāt vajadzēja nozīmēt – es tevi ienīstu, maitas gabals tāds! Kaut Tu sapūtu.

Kurts pasmaidīja otrpus galda. Kas pie velna..?
Gaismas stars meta atblāzmu uz viņa gaišajiem, īsi apcirptajiem matiem. Pelēkzilās acis nekautrīgi izģērba.

Es jutu savu sirdi caur ādu un pelēko H&M kleitu, sitoties. Sitoties tik strauji. Likās, tas reiz pārplēsīs manas iekšas uz āru. Vai otrādāk. Es salūzīšu, ar vienu vārdu sakot.
Kas pie velna notiek?! Mans prāts nerada atbildi. Tas vienkārši nedarbojās. Izslēdzās kā veca pulksteņa mehānisms, kad zobrati savu laiku ir nokalpojuši.

Kurts man tuvojās. Es sēdēju krēslā, bet sajūta bija, it kā es atrastos kosmosā. Zini, tie kosmiskie kaķi, kuri uz kartiņām attēloti? Es jutos kā viens no tiem kosmiskajiem kaķiem. Lidojošs. Sasodīti lēnprātīgs.

Kurts bija magnēts. Un es tikai niecīgs metāla gabaliņš. Es viņu negribēju, bet man sasodīti vilka pie viņa.

Ak, tad, tāda ir tā sajūta..!

**
Jāatzīst, ka bija mazliet bail ļauties Kurtam.
Kaut kas likās ļoti skaisti. Sirreāli.
Varbūt tas, ka viņš redzēja, ka es viņu negribu, bet nespēju pretoties?
Kaut kas.. Kaut kas bija tāds, kas ļāva man nedomāt par Kristapu.
Nedomāt. Aizmirst. It kā Kristaps vispār nebūtu. Nebūtu pat bijis.
It kā būtu bijis vienmēr tikai Kurts. Kurts, mans bijušais vīrs..