Jūlija piezīmes. Par manu kungu Nikotīnu.

« previous entry | next entry »
Jul. 21., 2012 | 11:28 pm
Skaņa: Sigur Ros

Vienai ir mazliet savādi zem klajas debess un pļavā, sēdēt kailām pēdām un saklausīt garām slīdošas automašīnas uz lielceļa, kas stiepjas tālu, tālu gar apvārsni. Neredz ne gala ne malas savām sajūtām. Plecus nospiedusi smagā ceļa soma - iekšā visa dzīve vai vismaz daļa no tās - ceļa soma, kura tagad glāsta pelēko asfaltu, ak, jel, nē - zaļo pļavu, kurā manas pēdas slīkst un smaids līksmo!
Kāds apstāsies - agrāk vai vēlāk - kāds paņems savā paspārnē un izaudzinās. Agrāk vai vēlāk viss atkal zaļos un ziedēs. Bet varbūt ne vēl tagad un tulīt.

Nebūšu es ģīmis un līdzība.
Atšķirīgi. Dažādi. Vai tas nozīmē, ka mīlu mazāk?

Pastāvoša vēlme aizbēgt. Paslēpties. Izgaist. Nebūt. Izīrēt savu dzīvi.

Cilvēkbūtnes ir aitas, kuras blēj un blēj aiz muguras, bet nespēj pacelt skatienu un pateikt acīs.
Cilvēkbūtnes ir fantastiskas un netakārtojamas savā smieklīgajā eksistencē.
Es vienmēr domāšu par cilvēci šo divejādo domu kopumu.

Vakardienas piektdiena bija burvīga. Ar burvīgo Niku pie sāniem, kuras zvans pusē astoņos vakarā mani pārsteidza, mēs devāmies [pirms tam satiekoties pie Šokolādes pulksteņa - es samulsu, jo  nebiju domājusi, ka vēl un joprojām norisinās 'aklie randiņi' - divi vīrieškārtas cilvēki burtiski izēda mani ar skatienu, jo domāja, ka viņiem jāsatiek tieši mani..] uz Universitātes radio vārdā nosaukto klubu, kurš bija piegāzts jauniem cilvēkiem ar augstu gaisā saslietiem matiem. [Dikti jau labu laiciņu neesmu jautrojusies ar šīs subkultūras pārstāvjiem..]
Klubam apritēja četri gadi un kā izteicās vadītājs - klubs sagaidīšot arī savus 40 un 4 gadus. Novēlu, lai tā arī notiktu. Tas ir otrs mans iecienītākais klubs - tagad, jāteic, ka pirmais, jo iepriekšējais tika aizvērts kādu laiku atpakaļ. Man tur patika. Tur bija Rīgas rokmūzikas atmosfēra.
Atmiņas paliek pagātnē. Neņemšu līdzi savā tagadnē. Tām nav vietas šajā mierā un klusumā.

Nenoliedzami, DJ vienā no kluba zālēm, bija kādi augstāki spēki attiecībā uz mani, ja viņš bija spējīgs panākt mani dejojot zem viņa caururbjošā skatienā.
Viens mirklis un es padevos..

Parasti ar Niku mēs satiekamies nejauši - kā toreiz, kad devos uz tā laika darba vietu Pulkveža B. ielā un viņa nāca man pretī. Vārds pa vārdam un nemani kurā brīdi jau sirds ir atvērta grāmata un tiek lasīta aizgūtnēm katra no lapas pusēm. Šķirstīta un pāršķirstīta.
Tāpat arī vakar. Viņas pirkstos kvēloja cigarete un uz blakus galdiņa stāvēja viņas pusizdzertā alus glāze, un sirdis dalījās savās noskaņās.

Tos burvīgos cilvēkus es parasti satieku nejauši. Tas ir visnotaļ ļoti interesanti. 

Melnā tēja pirms gulēt došanās. Rīt darba diena. Un, jā es zinu, ka rīt būs svētdiena.

Mana vieta ir citur. Es tikai vēl nezinu kur. Un pagaidām kamēr es nezinu kur ir šī Mana Vieta, es palikšu šeit - Vietā, kuru pārzinu, Vietā, kur viss plūst noteikti, bet noteiktībai piemītot pārsteidzībai. Es runāju, protams, ka par ārējās vides Vietu. Garīgo esmu atradusi. Man ir manas garīgās dvēseles stāvokļa un mīlestības mājas. [Velns, reliģiskās muļķības uzplaiksnī]

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Comments {0}