(bez virsraksta)
Okt. 22., 2022 | 05:41 pm
No:: melnbaltalapsa
Sen nav rakstītas domas. Sen neesmu pajautājusi sev - kā Tev iet? Vien pāris teikumi dienasgrāmatā uz papīra. Pārdomas piezīmju kladē.
Sapņi nenāk. Neapmeklē. Mīlestība. Kas tā tāda? Sen nav domāts vairāk kā tikai par ikdienu. Sāpes. Sāp. Gredzens atkritumos. Un jau ļoti sen. Un bāc, kā es varēju nesaskatīt tos sarkanos karogus? To luksofora sarkano gaismu? Tagad ir tik ļoti vienalga, ka ļauju darīt sev pāri.
Lēnām kāpju ārā no pašas iznīcības. Lēnām. Kā tā tējas tase uz galda malas - kūpoša un pilna ar vasaru. Pietrūkst vasaras. Kas notika vasarā? Vai tā bija realitāte? Vai attālums ir tikai sirdī? Ņemt un baudīt katru gadalaiku. Nepieķerties tikai.
Es nemāku apkārtējos. Nezinu vai vispār kādreiz esmu mācējusi. Es neprotu pielaist tuvāk. Kā siena starp viņiem un mani. Tie retie, kuri tiek tuvāk, tiem nav paveicies. Manā galvā ir tik skaļi, ka ārpus tās es mēdzu klusēt. Es neprotu meklēt. Es neprotu. Kā lāsts. Un viņi kļūst dusmīgi. Vai uzskata mani par iedomīgu. Es neesmu cilvēku cilvēks. Vairs ne. Tik ļoti pazemota šajos gados. Izmesta. Izstumta. Nemīlēta. Negribēta. Tad atkal ievilkta mīlestībā. Tad atkal izstumta no tās ārā.
Pati sev spēks un lielākais ienaidnieks. Būt. Spēkam. Sev.