NaNoWriMo 2oI6 ietvaros
« previous entry | next entry »
Okt. 30., 2016 | 05:24 pm
Ir tā perfektā diena tieši šodien, lai apsēstos uz grīdas, paņemu rokās kafijas krūzi ar stipru kafiju tajā, un rakstītu. Izrakstītu laukā dvēseli. Ja ne varbūt tik dziļi izplesties, tad vismaz domas izrakstīt laukā. Jo kad tad, ja ne šodien?
Katra šodiena ir dzīves vienīgā no dienām. Cik labi ir kavēties pagātnē? Cik neapzināti ilgi kavēties nākotnē, ja viss kas pieder ir tagadne..?
Un kāpēc uz grīdas tieši?
Un kāpēc vispār tik daudz jautājumu ievadā?
Ir svētdiena. Visu nakti lijis, lēni elpojošs vējš bijis un jūra, kas tik aizbēgusi uz laiku projām, tagad ir atpakaļ. Atkal atpakaļ savos krastos. Savā ierindā. Karogs pacelts mastā - brīvi plīvo miera vējos. Nekur vairs nesteidzas projām.
Atnākusi atpakaļ jūra tagad izskatās savādāk. Tā smaržo savādāk. Plūst savādāk. Elpo savādāk. Gaišāk. Tīrāk. Tā, it ka tajā būtu ieplūdusi pavisam jauna dzīvība. Skaisti. Cēli un skaisti.
Katra šodiena ir dzīves vienīgā no dienām. Cik labi ir kavēties pagātnē? Cik neapzināti ilgi kavēties nākotnē, ja viss kas pieder ir tagadne..?
Un kāpēc uz grīdas tieši?
Un kāpēc vispār tik daudz jautājumu ievadā?
Ir svētdiena. Visu nakti lijis, lēni elpojošs vējš bijis un jūra, kas tik aizbēgusi uz laiku projām, tagad ir atpakaļ. Atkal atpakaļ savos krastos. Savā ierindā. Karogs pacelts mastā - brīvi plīvo miera vējos. Nekur vairs nesteidzas projām.
Atnākusi atpakaļ jūra tagad izskatās savādāk. Tā smaržo savādāk. Plūst savādāk. Elpo savādāk. Gaišāk. Tīrāk. Tā, it ka tajā būtu ieplūdusi pavisam jauna dzīvība. Skaisti. Cēli un skaisti.