(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Jul. 11., 2016 | 04:53 pm
Pirmdiena. Tāds nomācies rīts. Sametās auksti istabā un izdomāju sadedzināt sakrājušos papīrus un iepakojumus. Silti. Mājīgi kaut uz brīdi. Mazu nieka mirkli pavīdēja mājīgums.
Lasīju Ulda grāmatu un izslēdzos. Pamodos atkal ar to reibinošo sajūtu kaut kur galvas apvidū un pekšņi jutos tik izsalkusi, ka aizsteidzos uz virtuvi gatavot siermaizes un apliet verdošu ūdeni kafijai no Vāczemes. Enerģijas pieplūdums pēc tādas pagulēšanas.
Cerams, ka saglabāšu arī turpmāk tādu divu stundu miega efektu. Tāda neaprakstāma sajūta rodas.
Tad ir tāds dziļš ''eh''.. Ir labi. Un ir labi.
Garās pastaigas. Vieni un tie paši ceļi, bet mūždien kā jauni un vēl neatklāti. Mežs. Ielas. Mājas. Mežs. Ielas. Mājas.
Ausīs skan Imants Daksis. Sen nedzirdēts un atkal no jauna iepatikts. Kā konfekte ''Vētrasputns''.
Sēžu gultā un piepildos ar domām un tukšumu domās. Viss it kā vienlaicīgi un uz viena zara sasēdies. Laiks tikai rit uz priekšu un es tikai izdaru izvēles kā īstam cilvēkam pienākas. Kas ir īsts cilvēks? Kas patiešām ir īsts cilvēks? Man šķiet, ka es jau to zinu. Man vismaz šķiet, ka es jau to zinu.
Šodien mana ārstējošā ārste piezvanīja. Gandrīz no plaukta būtu nokritusi, ja tobrīd atrastos plauktā.
Pajautāja kā man ar veselību. Es teicu, ka rīt taču tiksimies.