Man nav ne jausmas kā ir būt man pašai..
Apr. 19., 2016 | 06:26 pm
No:: melnbaltalapsa
Grāmatu veikalā atkal pavadīju nepiekājīgi daudz sava brīvā laika. Nopirku Mērijas Šellijas grāmatu. Braucot sabiedriskajā transportā, tālu projām no galvaspilsētas, iesāku lasīt. Teju vai atkal sagribējās atsākt rakstīt vēstules. Balts papīrs, melna vai zila rasktāmspalvas tinte un daudz vārdu, kuri sevi atrod teikumos un rindkopās.
Tagadējā laikā tik maz rakstu. Tik maz runāju. Neko neizrunāju. Dzīvoju savā iekšējā klusumā. Savās domās, kas metas uz riņķi vien un nekur netiek ārpasaulē. Iesāktais paliek mētājoties kaut kur pa gaisu. Šķiet, ka viss šobrīd notiekošais ir atņēmis visu manu būtību. To, kāda biju.. To, kāda personība es reiz biju.. Tā nevajadzētu būt, jo nekas jau manī nav pazudis, tikai pieklusis.. Brīdis elpas.
Ir bail. Protams, ir..
Bet tajās bailēs ir prieka un laimes deva. Es zinu uz ko es eju. Man tikai nav ne jausmas kā ar šo savu jauno personības daļu es turp nokļūšu.. Un kas paliks pāri.
Ar iepriekšējo mani viss tur bija skaidrs. Nav ne atbildības, ne vēlmes par kādu atbildēt. Vēli vakari un cauras naktis sabiedrībā. Mutuļojošais grādīgo dzērienu metrs. Ņem un dari kā sirds kāro, jo nevienam neesi gatava piederēt līdz nopietnībai. Spēle.
Un tad ir tāds Bommm, satiec kādu un dzīve izmainās..
Un ir vērtības. Un ir liela atbildības sajūta. Un ir viss, ko sirds sev kādreiz uzrakstījusi tikai kā vēlmes.
Ar vīru paēdām ārpus mājas. Brīžiem un ļoti bieži esmu gatava iespert viņa (un man aizdomas, ka lielākoties savai..)neizlēmībai..
Neviens neteica, ka būs viegli. Neviens jau arī neteica, ka būs grūti. Neviens vispār neko neteica, vai arī teica, bet es vienkārši neklausījos.
No sērijas - piekrītoši māj ar galvu un muļķīgi smaidi. Phe, sirds tāda.
Aptiekā atkal atstāju kaudzi naudas. Jāsāk grauzt naglas, lai uzņemtu to sasodīto dzelzīti.
Piejūras lietus.
Tagadējā laikā tik maz rakstu. Tik maz runāju. Neko neizrunāju. Dzīvoju savā iekšējā klusumā. Savās domās, kas metas uz riņķi vien un nekur netiek ārpasaulē. Iesāktais paliek mētājoties kaut kur pa gaisu. Šķiet, ka viss šobrīd notiekošais ir atņēmis visu manu būtību. To, kāda biju.. To, kāda personība es reiz biju.. Tā nevajadzētu būt, jo nekas jau manī nav pazudis, tikai pieklusis.. Brīdis elpas.
Ir bail. Protams, ir..
Bet tajās bailēs ir prieka un laimes deva. Es zinu uz ko es eju. Man tikai nav ne jausmas kā ar šo savu jauno personības daļu es turp nokļūšu.. Un kas paliks pāri.
Ar iepriekšējo mani viss tur bija skaidrs. Nav ne atbildības, ne vēlmes par kādu atbildēt. Vēli vakari un cauras naktis sabiedrībā. Mutuļojošais grādīgo dzērienu metrs. Ņem un dari kā sirds kāro, jo nevienam neesi gatava piederēt līdz nopietnībai. Spēle.
Un tad ir tāds Bommm, satiec kādu un dzīve izmainās..
Un ir vērtības. Un ir liela atbildības sajūta. Un ir viss, ko sirds sev kādreiz uzrakstījusi tikai kā vēlmes.
Ar vīru paēdām ārpus mājas. Brīžiem un ļoti bieži esmu gatava iespert viņa (un man aizdomas, ka lielākoties savai..)neizlēmībai..
Neviens neteica, ka būs viegli. Neviens jau arī neteica, ka būs grūti. Neviens vispār neko neteica, vai arī teica, bet es vienkārši neklausījos.
No sērijas - piekrītoši māj ar galvu un muļķīgi smaidi. Phe, sirds tāda.
Aptiekā atkal atstāju kaudzi naudas. Jāsāk grauzt naglas, lai uzņemtu to sasodīto dzelzīti.
Piejūras lietus.