Pieklauvē un nāc iekšā - Raitis

(Man reizēm patīk kaut ko izfantazēt un uzrakstīt. Un tad to publicēt.)

Es atkal domāju.. Ja man būtu laiks, es taču uzrakstītu visu, kas šobrīd norisinās iekš manas dzīves. Aprakstītu ik detaļu no savas dzīves un nelaupītu jums to iespēju iekosties tajā ar priekšzobiem un apvīļāt uz mēles.
Bet man nav laika. Man nekad nav laika priekš rakstīšanas. Tikai runāšanas.
Jo esmu aktrise. Visu savu laiku es atdodu jums – skatītājiem, baudītājiem. Manas pēdas glāsta skatuves dēļu grīdu un skabargas saglabājas vēl uz ilgu laiku, neļaujot man jūs aizmirst. Neļaujot man aizmirst kas esmu un ko daru. Kādēļ daru.
‘’Cilvēkam pieder viss Pasaulē esošais laiks’’- kā man reiz teica viens mākslinieks ar kuru sagājos. Cik sagājos – viņš satvēra mani aiz rokas izstādē un uzsauca to mazo kūciņu uz kuras uzkabināts liels, apaļš un sulīgs ķirsis. Iedomājos, ka viņaprāt, varbūt tas piestāvēja manai pieguļošajai, tumšsarkanajai kleitai, kas bija apvilkta par godu izstādei, kuras viesis bija man labi pazīstams un tautā iemīļots (labi varbūt ne visā tautā iemīļots fotogrāfs, jo viņa fotodarba specifika ne visai atbilst tautā noteiktajiem piedienības rāmjiem..)
Fotogrāfs.

‘’Cilvēkam pieder viss Pasaulē esošais laiks’’ – piederēt jau pieder gan, bet vai ar to var aizpildīt tukšumu? Tukšumu un tumsu, kas piezogas kā no rītiem, tā vakaros, kad pat uz ielām izdziest pēdējie gaismekļi un mēness paslēpjas aiz mākoņu seguma?
Es te atkal sēžu ar balto, teju vai caurspīdīgo datorekrānu sev ieretīm un blenžu šajā aklumā. Vārdi uz lūpām ir pieklusuši. Vārdi domās ir apklusuši. Pie sienas tikšķ vecais pulkstenis. Sit manus maršus un tango.
Raitis iemācīja man dejot tango un nebaidīties nolēkt ar gumiju no vagoniņa Siguldā . Ēst eksotiskos ēdienus un gulēt diendusu.
Raitis iemācīja man smieties un rakstīt.
Mēs mēdzām stundām ilgi iegrimt vārdos uz papīra lapas. Pildspalvu gali vienmēr bija nosiekaloti un apkošļāti. Uzrakstīto mēs dēvām viens otram pārlasīt un izteicām savas domas skaļi. Reizēm viss noritēja veiksmīgi – Es Raitim un Raitis man atdeva manuskriptu atpakaļ - smaidījām un dūdojām kā apmierināti baloži uz vecas mājas palodzes , bet reizēm mēs viens otra aprakstītās lapas pasviedām gaisā un iespurdzāmies: ‘’Kas tie par mēsliem?! Mēs taču varam labāk - rakstam!’’ Un mēs atkal stundām ilgi iegrimām vārdos uz papīra lapas. Pildspalvu gali atkal tika nosiekaloti un apkošļāti.
Un te es atkal sēžu ar baltu datorekrānu sev iepretīm – nav ne miņas no vārdiem, domām. Nav nekā. Tikai dziestoša gaisma aiz loga. Iezīmējas kārtējā nakts.
Līdīšu gultā blakus lielajam, Raita dāvinātajam lācim un aizmigšu krāsainos sapņos, ja paveiksies. JA paveiksies.
Sapņošu par to kā Raitis strādā ar aktieriem pie jaunās izrādēs. Īsziņā viņš atsūtīja, ka mājās bušot vēlu. Scenārijs esot jaunuļu – aktieru smadzenēs kā ar mietu jāiekaļot.
Un es arī cenšos. Cenšos iekalt scenāriju savās smadzenēs, kuras iesnu dēļ kļuvušas aizliktas.
Šodien paņēmu brīvdienu un līdz ar Raiti uz teātri nedevos. Gaidīšu viņu gultā un scenāriju atstāstīšu no pirmās rindas līdz pat pēdējai – ātri vai lēni – kā pielāgošos ritmam..

13.01.2016