Trīs bizes matos. Hamsa un mandalas. Es šovakar svinēšu.
« previous entry | next entry »
Jul. 13., 2015 | 09:02 pm
Skaņa: ZZ Top
Izskanējis. Nokritis kā no augsta koka zara - vēja plosīta - jūlija negaisos. Atvaļinājums.
(Sagaidīju savu negaisu. Tas likās tik spēcīgs, tik ļoti sapnis.
Kāpēc tāda sajūsma? Man patīk negaisi. Man vienmēr ir patikuši negaisi. Tas ir kā beigu sākums. Jauna elpa..)
Atceros, ka maza esot un dzīvojot mansardā, reiz negaisa laikā izlīdusi no segas apakšas, paskatījos pa logu un tieši tajā brīdī uzliesmoja zibens šautra. Melnās debesis iemirdzējās kā spožas dienasgaismas glāstītas. Un es tik ļoti vairs nebaidījos. Kā ļaut acīm pierast. Kā ļaut sirdij pierast.
Beigu sākums. Jauna elpa jaunai dienai.
Un pērkona dārdi ir tik ļoti balss..
Jau rīt ierakšos atpakaļ darbos un pie darbiem. Tā kā, Pasaule atkal iegūs manas dzejas, foto un fragmentālo stāstu kopumus, kuru melnrakstus un orģinālus, uzticīgi, uzcītīgi glabāšu pierakstu burtnīcās nākamajām paaudzēm. Nākamajiem mums..
Gara maize, kas sāk kļūt par iztikas maizi..
Šīs bija interesantas divas nedēļas. Es neteikšu, ka tās bija dienas un nakts skaita ziņā garas. Neteikšu, ka tās bija dienas un nakts skaita ziņā īsas. Tās vienkārši bija divas nedēļas, kas ritēja savu gaitu. Ļāvos laika ritumam. Nebiju domājusi, ka apceļošu tik daudz skaistu vietu. Nebiju pat domājusi, ka satikšu tik jaukus cilvēkus, kas šo manu ceļojumu izveidoju tik skaistu cik tas bija skaists un atmosfēras piepildīts.
Paldies jau ir pateikts, bet es to varu darīt vēl un vēl. Un vēl nebūs gana.
Paldies. It kā sirds beidzot būtu iemācījusies runāt, nevis tikai kaukt, bļaut un spiegt pati savā neskaidrajā valodā.
Es tagad zinu, kurā vietā es vēlos piedzīvot visus gadalaikus..
Es tagad zinu, kurš būs tas spogulis, kurā es vērošu sevi un augšu.
Es tagad zinu, ka vajag plānot, jo plāni mēdz mainīties.
(Sagaidīju savu negaisu. Tas likās tik spēcīgs, tik ļoti sapnis.
Kāpēc tāda sajūsma? Man patīk negaisi. Man vienmēr ir patikuši negaisi. Tas ir kā beigu sākums. Jauna elpa..)
Atceros, ka maza esot un dzīvojot mansardā, reiz negaisa laikā izlīdusi no segas apakšas, paskatījos pa logu un tieši tajā brīdī uzliesmoja zibens šautra. Melnās debesis iemirdzējās kā spožas dienasgaismas glāstītas. Un es tik ļoti vairs nebaidījos. Kā ļaut acīm pierast. Kā ļaut sirdij pierast.
Beigu sākums. Jauna elpa jaunai dienai.
Un pērkona dārdi ir tik ļoti balss..
Jau rīt ierakšos atpakaļ darbos un pie darbiem. Tā kā, Pasaule atkal iegūs manas dzejas, foto un fragmentālo stāstu kopumus, kuru melnrakstus un orģinālus, uzticīgi, uzcītīgi glabāšu pierakstu burtnīcās nākamajām paaudzēm. Nākamajiem mums..
Gara maize, kas sāk kļūt par iztikas maizi..
Šīs bija interesantas divas nedēļas. Es neteikšu, ka tās bija dienas un nakts skaita ziņā garas. Neteikšu, ka tās bija dienas un nakts skaita ziņā īsas. Tās vienkārši bija divas nedēļas, kas ritēja savu gaitu. Ļāvos laika ritumam. Nebiju domājusi, ka apceļošu tik daudz skaistu vietu. Nebiju pat domājusi, ka satikšu tik jaukus cilvēkus, kas šo manu ceļojumu izveidoju tik skaistu cik tas bija skaists un atmosfēras piepildīts.
Paldies jau ir pateikts, bet es to varu darīt vēl un vēl. Un vēl nebūs gana.
Paldies. It kā sirds beidzot būtu iemācījusies runāt, nevis tikai kaukt, bļaut un spiegt pati savā neskaidrajā valodā.
Es tagad zinu, kurā vietā es vēlos piedzīvot visus gadalaikus..
Es tagad zinu, kurš būs tas spogulis, kurā es vērošu sevi un augšu.
Es tagad zinu, ka vajag plānot, jo plāni mēdz mainīties.