(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
Jun. 5., 2015 | 07:20 pm
Noskaņojums: creative

Esmu pavērojusi, ka tas notiek gluži vai vienmēr, kad klausos mūziku - autobuss, iela, kafejnīca vai kāda cita sabiedriska vieta. Nepazīstami cilvēki pamanās mani uzrunāt. Izvilkt mani no tās sajūtas, kad man pieder it viss zem kājām un virs galvas - ar degunu mākoņos, kad esmu.
Laikam jau, kad es klausos mūziku, es smaidu. Un smaidoši cilvēki pievilina..

Šodien arī. Eju pa GC, iegrimusi savā jaunatklātajā mūzikas grupā, kuras dziesmas tik pozitīvi uzlādē, kad pēkšņi sajūtu to klātbūtni. To klātbūtni, kas it kā netraucē, bet tajā pašā laikā kaut kā neuzbāzīgi tomēr eksistē līdzās. Pagriezos. Un tur Vīrieškārtascilvēks rāda, lai izņemu austiņas. Labi, izņemu vienu. (otrā vēl paliek skanēt iemīļotā dziesma) Nesaprotu ko viņš jautā. Laiski izņemu otru austiņu un ļauju tām brīvi balansēt manās plaukstās. Viņš jautā man vai es runāju angliski. Atbildu pozitīvi. (Es strādāju Vecrīgā. Man jārunā angliski..) Vārds pa vārdam un es uzzinu, ka meitenes ģērbjoties kā pingvīni. Viņu gaita esot kā pingvīniem. Bet redziet es; es esot pilnīgs pretstats viņām visām. (un šeit atkal uznirst tas, ko reiz dzirdēju - Mārīti var atpazīt pēc viņas gaitas, say what?!) Mans stils esot tāds, ko pamana pa gabalu. Piesaistot uzmanību un bla, bla, bla.. Mēģinu viņu pārliecināt, ka esmu tāda pati kā visas pārejās, bet protams, ka Nikko (man šķiet, ka tāds bija viņa vārds, kuru viņš man nosauca, kad sarokojāmies )neklausās un tikai maļ vienu un to pašu. Un tie tetovējumi.. Satver manu roku un pēta kā tādu mākslas darbu. (Ak, liec taču nost. Laid vaļā..)

Jāteic, ka sen tā nav bijis, kad mani steigtos uzrunāt (lasīt: izsekot) kāds no šiem Rīgas zemi mīlošajiem iebraucējiem. Pēdējo riezi šķiet tas bija Armins no Zviedrijas. Karavīrs Armins. Vai tas grieķis..
Lai nu, kā, neesmu, nu neesmu es naivais šīs zemes skuķis un Nikko saku, ka esmu ceļā uz darbu un ak, piedod, ak, kā piedod, nevaru te stāvēt un pļāpāt.
Atvadāmies un es pa ceļam uz darbu nopirku sev baltekurpītes. ^^

Tāda produktīva foto darba diena. Satiku Daci. Uzzināju, kas iedvesmo bibliotēkā strādājošos.
(foto un apraksts blogā)

Šodien tā stipri saulaini pa dienu, bet ar noslieci uz depresīvu vakaru.. Eh, nejautājiet. Es tikai vienlīdz smalki nevaru ciest cilvēkus, kuri baidās no dzīves. No lēmumu pieņemšanas. Ja es baidītos, nebūtu tur, kur esmu šobrīd..

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories


Comments {0}