(bez virsraksta)
Maijs. 20., 2015 | 09:26 pm
No:: melnbaltalapsa
Es dzirdu to balsi pa mobilo telefonu, kura man stāsta: Mans fotoaparāts manās rokās un es devos plašajā pasaulē. Viena. Ar vienu ceļasomu. Ar vienu domu. Ar vienu mērķi. Un iemūžināju atmiņas. No savas vientulības uz pasaules pārpilnību - es iemūžināju tās atmiņas. Apturēju automašīnas ceļmalās; automašīnas, kurās sēdēja interesanti cilvēki, kuru sarunas aizrāva. Sejas aizrāva. Iepazinu jaunas vietas. Iepazinu sevi citu acīs. Piestāju degvielas uzpildes stacijās un saķemmēju matus nodilušos, noskrandušos spoguļos. Toreiz bija saburzīts, bet laimīgs spoguļattēls. Mans fotoaparāts manās rokās un es devos plašajā pasaulē. Viena.. Viena, bez Tevis..
Šodien nokrāsoju matus. Un pirkstus. Melni pleķi uz pirkstiem, it kā es būtu beidzot pabeigusi to gleznu, kuru gleznoju jau labu laika periodu. Īstenībā es to nespēju piebeigt. Pietrūkst kāda iekšēja vai ārēja pieskāriena.
Brīva diena. Nekur nav jābūt un neviens nav jāsatiek. Tāda aizmirsta sajūta.
Zefīrs.
Rīt nakts teātrī.