(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Okt. 6., 2014 | 11:03 pm
Tā Sieviete, kura šorīt apsēdās man blakus sabiedriskajā transportā kaut ko teica par dzejoli, kuru tobrīd rakstīju savos pierakstos. Viņa smaidīja runājot un skatījās uz mani, bet es neizņēmu austiņas, jo tobrīd skanēja laba dziesma.
Vakarpusē, tajā pašā transportā, tikai astoņas-deviņas-desmit stundas vēlāk, uzrakstīju vēl pāris dzejoļus [kopā salasījās veseli pieci!], bet tā cita sieviete, kura apsēdās man blakus, neteica man ne vārda. Es tikai rakstīju un grauzu biezpiena pīrāgus. Divus.
Labas dziesmas vairs neskanēja.
Rakstās un mana sirds gavilē. Atkorķē šampanieti un ļaujas kosmiskajiem burbuļiem.
Rakstās laukā sirds.
Nu jau atkal - tā ir sirds, kas šobrīd runājoša.
Vai varbūt tas ir vējš aiz loga? Vai pilnais mēness?
Pēc negulētām naktīm un nogulētām dienas stundām, atveras kaut kādas būtiskas čakras, trešās acis un citas lietas par kuru eksistenci un pilntiesīgu elementu iz dzīves jau izsenis ir strīdējušies Vecajie un Senajie.
Svētdienas rīts kā jau svētdienas rīts. Rīts pēc negulētas sestdienas nakts; nakts, kas aizvadīta vietās, kur galvaspilsētas spožas gaismas vairs pat neiespīd.
Svētdienas rīts kā jau svētdienas rīts. Sestdiena aiz muguras palikusi, tāpat kā manas miegam atvēlētās stundas, pusstundas.
Eju pa ielu, kad man pretī streipuļo kāds stāvs. Runā kaut ko cītīgi ar sevi vai pudeles brāļiem, kuri dzīvo viņa iedomās.
Viņš paiet man garām, nosaucot mani par Zaķi un tad apstājas, redzot, ka arī es esmu apstājusies - pie gājēju pārejas.
Viņam arī tur esot jāiet. ''Labi, ejam kopā,'' nomurminu, ar smaidu, kas apgriež viņa iereibušo prātu otrādāk, par grādiem, kas ir vēl augstāki par viņa organismā esošajiem. Un nekas, ka viņam nav šalles un kājās šorti - viņam silti. Viņš, pretēji man, pat nedrebinās.
Es - ietinusies savā pusizdilušajā ādas jakā un lūpas slēpjot adītajā lakatā - drebinos. Man salst. Man auksti - izslīdējusi no silta patvēruma - ielā, kas vēl nav pamodusies. Vēss, drēgns oktobra rīts.
Man auksti, man salst, bet viņš tikai turpina runāt. Runā par Losandželosu, sesto tramvaju, Juglu, BMW, māti, armiju un Afganistānu. Jāteic, ka pēdējos divos tematos es tiešām ieklausījos. Izbijis kareivis, khm, leitnants esot.
Pavada viņš mani līdz pieturvietai un tad pēkšņi iedomājas, ka jāpajautā kā mani sauc, jo līdz šim es viņam esmu tikai Zaķis. Saku, ka mani sauc Mārīte. Viņš esot Jā. Labi. Nākamajā sekundes simtdaļā es atkal esmu kļuvusi par Zaķi viņa acīs. Apmaināmies telefona numuriem. Pīkstināmies kā pusaudži. [Viņam esot tuvu pie trīsdesmit trīs. Man ne cik tālu līdz trīsdesmit..]
Vai kafija, smalkmaizītes un cigaretes? Uz visiem Jā. piedāvājumiem mana atbilde ir Nē. Viņš gatavs nopirkt cigaretes no garāmgājējiem. Apklusinu viņu un saku - liecies mierā. Viņš neliekas mierā un ''iemet'' manās rokās Pepsi glāzē esošo rumkolu. Pieklājīgi, kā senu draugu, rumkolu kartona glāzītē es nolieku uz sola malas. Kundze, kura sēž uz sola un gaida savu transportu uz Olaini vai Mežsētām, izbola savas acis un cieši lūkojas te uz mani, te uz kartona glāzi bez vāciņa - rumkola bauda svaigu gaisu. Smarža mani reibina, bet es to nevienam nesaku. Pat ne rumkolai pašai..
Jā. ir klāt. Cigaretes nedabūjis. Es atkal esmu Zaķis un viņš braukšot man līdzi.
Apklusinu un saku viņam - liecies mierā! Spēle beigusies.
Šķiramies. Es iekāpju sabiedriskajā transportā, Jā. paliek ārpusē un ir atradis jau sev citu sarunu biedru. Dzirdu, ka viņš savam jaunajam sarunu biedram stāsta, ka viņam gan esot nelokāma draudzene un sūta man gaisa skūpstus. [viņš gan teica citu vārdu kā iepriekš minēto un - meitene, nevis - draudzene.. ]
Skatos, ka Jā. ir zvanījis..
Man ir jauns kontakts telefonā NeceltLaiJauZvana!
Vakarpusē, tajā pašā transportā, tikai astoņas-deviņas-desmit stundas vēlāk, uzrakstīju vēl pāris dzejoļus [kopā salasījās veseli pieci!], bet tā cita sieviete, kura apsēdās man blakus, neteica man ne vārda. Es tikai rakstīju un grauzu biezpiena pīrāgus. Divus.
Labas dziesmas vairs neskanēja.
Rakstās un mana sirds gavilē. Atkorķē šampanieti un ļaujas kosmiskajiem burbuļiem.
Rakstās laukā sirds.
Nu jau atkal - tā ir sirds, kas šobrīd runājoša.
Vai varbūt tas ir vējš aiz loga? Vai pilnais mēness?
Pēc negulētām naktīm un nogulētām dienas stundām, atveras kaut kādas būtiskas čakras, trešās acis un citas lietas par kuru eksistenci un pilntiesīgu elementu iz dzīves jau izsenis ir strīdējušies Vecajie un Senajie.
Svētdienas rīts kā jau svētdienas rīts. Rīts pēc negulētas sestdienas nakts; nakts, kas aizvadīta vietās, kur galvaspilsētas spožas gaismas vairs pat neiespīd.
Svētdienas rīts kā jau svētdienas rīts. Sestdiena aiz muguras palikusi, tāpat kā manas miegam atvēlētās stundas, pusstundas.
Eju pa ielu, kad man pretī streipuļo kāds stāvs. Runā kaut ko cītīgi ar sevi vai pudeles brāļiem, kuri dzīvo viņa iedomās.
Viņš paiet man garām, nosaucot mani par Zaķi un tad apstājas, redzot, ka arī es esmu apstājusies - pie gājēju pārejas.
Viņam arī tur esot jāiet. ''Labi, ejam kopā,'' nomurminu, ar smaidu, kas apgriež viņa iereibušo prātu otrādāk, par grādiem, kas ir vēl augstāki par viņa organismā esošajiem. Un nekas, ka viņam nav šalles un kājās šorti - viņam silti. Viņš, pretēji man, pat nedrebinās.
Es - ietinusies savā pusizdilušajā ādas jakā un lūpas slēpjot adītajā lakatā - drebinos. Man salst. Man auksti - izslīdējusi no silta patvēruma - ielā, kas vēl nav pamodusies. Vēss, drēgns oktobra rīts.
Man auksti, man salst, bet viņš tikai turpina runāt. Runā par Losandželosu, sesto tramvaju, Juglu, BMW, māti, armiju un Afganistānu. Jāteic, ka pēdējos divos tematos es tiešām ieklausījos. Izbijis kareivis, khm, leitnants esot.
Pavada viņš mani līdz pieturvietai un tad pēkšņi iedomājas, ka jāpajautā kā mani sauc, jo līdz šim es viņam esmu tikai Zaķis. Saku, ka mani sauc Mārīte. Viņš esot Jā. Labi. Nākamajā sekundes simtdaļā es atkal esmu kļuvusi par Zaķi viņa acīs. Apmaināmies telefona numuriem. Pīkstināmies kā pusaudži. [Viņam esot tuvu pie trīsdesmit trīs. Man ne cik tālu līdz trīsdesmit..]
Vai kafija, smalkmaizītes un cigaretes? Uz visiem Jā. piedāvājumiem mana atbilde ir Nē. Viņš gatavs nopirkt cigaretes no garāmgājējiem. Apklusinu viņu un saku - liecies mierā. Viņš neliekas mierā un ''iemet'' manās rokās Pepsi glāzē esošo rumkolu. Pieklājīgi, kā senu draugu, rumkolu kartona glāzītē es nolieku uz sola malas. Kundze, kura sēž uz sola un gaida savu transportu uz Olaini vai Mežsētām, izbola savas acis un cieši lūkojas te uz mani, te uz kartona glāzi bez vāciņa - rumkola bauda svaigu gaisu. Smarža mani reibina, bet es to nevienam nesaku. Pat ne rumkolai pašai..
Jā. ir klāt. Cigaretes nedabūjis. Es atkal esmu Zaķis un viņš braukšot man līdzi.
Apklusinu un saku viņam - liecies mierā! Spēle beigusies.
Šķiramies. Es iekāpju sabiedriskajā transportā, Jā. paliek ārpusē un ir atradis jau sev citu sarunu biedru. Dzirdu, ka viņš savam jaunajam sarunu biedram stāsta, ka viņam gan esot nelokāma draudzene un sūta man gaisa skūpstus. [viņš gan teica citu vārdu kā iepriekš minēto un - meitene, nevis - draudzene.. ]
Skatos, ka Jā. ir zvanījis..
Man ir jauns kontakts telefonā NeceltLaiJauZvana!