Par 19'to un 20'to, un 21'o vietu.
Mar. 7., 2014 | 05:01 pm
No:: melnbaltalapsa
Atveru dzīvokļa durvis. Ielīst gaisma acīs. Es norauju nost augstpapēžu zābakus un kailām pēdām ienirstu austrumnieciskajā paklājā. Kā vate. Manas pēdas skārušas vati! Es grimstu šajā vatē un ik uz soļa tā saplīst, it kā tie būtu baloni ar hēliju pildīti. Un es smejos. Caur asarām smejos.. Izģērbjoties es vēl un joprojām smejos.
''Ņu'' patiesībā jau, man tagad būtu jāatpūtina savas nogurušās miesas pēc projektiem, teātra izrādes baudīšanas un nakts maiņas, nevis jāalkst pēc cigarešu dūmiem un izsmēķiem uz bruģa, kas tur pavadījuši visu cauru nakti un pusi no dienas. Blakus stikla un plastmasas glazēm, starp citu. Sarunām un noslēpumiem, kas guļ aiz lūpām aizšūtām. Sabiedrības. Skaistas sabiedrības.
Es sēroju. Man alkohols šodien ir mierinājums.
Naivi apreibināt šādi savu prātu. Es zinu. Mirklis atelpas no īstenības. Zinu. Es nevēlos pamosties realitātē. Manai skaistajai nereaitātei ir tādi spārni, ka jums tos apskaust vien. Apskaudiet, man ne tik žēl. Nav žēl nemaz.
Es šodien sēroju. Mana sirds ir sakaltusi un nespēj noticēt.. Tā sakalst mana acu priekšā un es neko neesmu spējīga darīt, lai glābtu, izglābtu to.
Tā maldās tuksnesī un tai dikti slāpst. Padzirdīt ar ūdens malku, ja vien atrastos tāds priekš manas sirds. Ja vien būtu tuvumā tāds. Ir. Bet ienaidnieka rokas dots.
Cik ilgi vēl lēdija Vintere mirs?
Es jūtos vainīga. Un šī apziņa ir tik mulsinoša.
Un es zinu, ka pārmaiņas ir laba lieta. Zinu. Bet.. Smeldz iekšas, it kā būtu gatavas izlauztie uz āru.