(bez virsraksta)
Feb. 5., 2014 | 06:21 pm
No:: melnbaltalapsa
Dzīve būtu daudz savādāka ikdienā, ja darbadiena beigtos četros pēcpusdienā un sāktos agri no rīta. Tā vieta man ir nenoteikts darba grafiks, daudz pienākumu, negulētas naktis, niecīgs laika jēdziens, pārbraucieni un radošums, kas raujas laukā no rāmīšiem un glezniņām, kurās attēlotas meitenes ar pārtikas produktiem rokās. Un vispār - es esmu staigājošs hobijs. Ar piezīmju burtnīcu un fotoaparātu rokās, kas plūc apkārtējo laurus, bet tiem uzspļauj, jo tie ir praktiski nelietojami. Skaista, bet nelietojama..
Un Dzīve vispārīgajā Visumā būtu daudz savādāka, ja es būtu nopietna un nelidinātos pa mākoņiem. Katrs pretīmnācējs ir audekls, kuru es savās domās apķēzu ar krāsu triepieniem.
Un man ir jāpievalda sava valoda. Nedrīkst, ņu nedrīkst teikt visu kas uz mēles vīļājas. Apdomība manī ir tik cik melns aiz naga - nekāda.
Un tas sarkasms. Un pašpārliecinātība. Un augstprātība. Un seksīgums. Šausmas.
Un tas sabiedriskais portāls. Nu kur es ko tādu izdomāju par labu esam? Nu kur?! Nav man svētie deviņpadsmit, kad biju Pasaulei biju pie kājām smejoties. (tagad esmu turpat Pasaulei pie kājām, tikai raudot..)
Es tikko kā sapratu pašu par sevi saprotamu lietu, būtību. Ja cilvēkam ir ko slēpt, jebšu tas kaut ko noklusē, nestāsta, nedalās, šis cilvēks skatās Tavās acīs nenovēršoties. llgi, ilgi koncentrēts skatiens.
Ja cilvēks nodur skatienu uz sānu, uz leju, uz augšu, šis cilvēks ir patiess. Patiesības un uzticības iemiesojums. Cilvēks mulst. Mirkļi.