melnabilde

tikko atsēdos no stundu ilgas sēdēšanas pie mana klavierinstrumenta. izkūpējusi mana lielā māksla, pirksti palikuši kusli, notis tā īsti neatceros un mamma no virtuves kliedz, lai domāju līdzi. nu tā tas ir. tik ilgi gaidīju, kad pienāks mans pēdējais eksāmens, es nospēlēšu, visi priecāsies un tas viss būs beidzies, bet tagad tā vien gribētos 2dienās un 4dienās aiziet pie osipovas jebšu sīpoliņa, paspēlēt i gammas, i nopietnās lietas, saņemt pa reizei kādu rājienu un mājās negribīgi piesēsties pie taustiņiem un burtot skaņdarbu uz priekšu. un tā tik šķiet, ka bez tā visa var iztikt, bet nē. nemanot paiet mana stunda, bokščerējot šajā instrumentā kaut ko un kaut kā. zinu, ka, ja atcerētos ko vairāk, es tur sēdētu arī stundas piecas un sešas. aahaaa,kamēr es neko nedaru, tikmēr man neko nevajag. tiklīdz sāku, tā nevaru atrauties. tā tas ir visur!

cik labi, ka es esmu mājās, mierā un klusumā. man nav ne fiziskā, ne garīgā spēka. tā vien šķita, ka atpakaļceļā no dārza bija jāaizminas ciemos pie brālēna Reiņa, lai paskatītos, padomātu un šo to atcerētos. lai arī puķes man nebija, es jutos ļoti gandarīta, ka viņu apciemoju. ja viņš varētu just, arī viņš priecātos.

gara, gara nopūta

ziniet, lai cik vienmuļš bija mans dzīvesveids, dzīvojot rīgā, tai periodā es ļoti labi atpūtos. tagad ir tā, ka man vājprātīgi krīt uz nerviem tā renātes divkosība, vēlme sevi pataisīt baltāku kā ir un sev izdevīgu lietu meklēšana. un mammas nemitīgā dramatizēšana un dusmošanās uz mani, jo uz ko lai citu dusmojas, ja es esmu vienīgā audzināmā, kura dzīvo šajā mājā. ak, jā, un vēl tētis, kurš man piezvana 1x divās nedēļās un, tēlojot uztraukušos, prasa, kā tev iet, zaķīt, kur tu esi pazudusi, kad atcilposi ciemos utt. ja vienubrīd man šķita, ka tētis ar mums lepojas un nu ir pienākusi šī ilgi gaidītā stunda, kad viņš iesaistīsies mūsu audzināšanā, lai arī savu pirkstiņu pieliktu mūsu attīstībā, tad nē. viņam, tāpat kā renātei, interesē savs labums. kad būs izdevība, piezvanīs
es nevaru pārkāpt savus tīņa gadus, bet man tas viss krīt, krīt, krīt un sen jau ir uzkritis nerva.

tās brilles sāk krāsoties. tā tas ir

lai atkārtoti nesaņemtu komentāru par to, ka mans blogs tiek papildināts nepieklājīgi reti, tagad, pilnīgā piekusumā un miega badā, darīšu to, kas jādara.
man iet labi. vakarnakt pie kodeksa manu prieku papildināja ne tikai psihošana pie skatuves, bet arī bankas kontā ieskaitītie x lati. es pamodos no rīta, atvēru telti, uzsmaidīju saulei un nodomāju - vasara, te nu tu man sācies! uz emocionālas nots esmu šķīrusies no darbavietas un esmu atgriezusies jelgavas ierastajā ritmā, kurš turpināsies tikai tuvākās 2 nedēļas. tam visam sekos mana jaunā apmaiņa, kurai, starp citu, ir fantastiski laba un interesanta programma. dziļi sirsniņā man krem tas, ka braukšu ar sabiedrisko autobusu un vilcienu, kas kopā varētu sastādīt pusotras diennakts intervālu, taču ticu, ka tas viss vainagosies ar interesantām 10 dienām jauku cilvēku kompānijā. jā, tas laikam ir tas svarīgākais. nezinu, kuri svētie to nolems, bet, lūdzu, dodiet man šajā laikā patīkamus cilvēkus visapkārt! hehe
zvērā bija forši! jā, tā tas bija! parasti es neiefanoju par netīreļiem, dzērājiem, pankiem un metālistiem, taču tur nu patiešām viņi visi ir mani brāļi un māsas. haha! ar manu dārgo māsu izklaidēties arī bija tāda medusmaize! ka es jums saku! mēs laikam patiešām esam ārkārtīgi līdzīgas, jo mūsu vēlmes un vajadzības vienmēr sakrīt. piemēram, man vajadzēja nosvinēt sava darba beigas, un arī viņai vajadzēja nosvinēt mana darba beigas. diezgan loģiski, jo kurš gan cits man palīdzēs tērēt manus ienākumus? paldies renātei
bet, ja godīgi, es naudu netērēšu. netaupīšu arī studijām vai manai mašīnai, vai mājai jūras kāpu zonā, taču es esmu nolēmusi ceļot, ceļot un ceļot! tas tāds ieteikums arī visiem jums - apceļošana ir lielākā vērtība, kurā var ieguldīt naudu. un tur nu nedrīkst skopoties!
man ir prieciņš, ka tikko pārrados mājās no pļāpāšanas ar kristapu. nebiju iedomājusies, ka viņš tomēr varētu tā pietrūkt. dīvaini, un tagad vēl tā viņa dānija. esmu neizsakāmi priecīga par visām viņa veiksmēt,taču dzīvot tik tālu no visiem mums. nu da, grūti būs, tā tas būs,jā!

sen nav bijusi tā foršā sajūta, kad šķiet, ka viss patiešām ir lieliski! nenoskaudiet, bet es jūtos supernogurusi un priecīga. positivus bija superīgs, muse fantastiski, mēs ar bertu kādai meitenei izglābām fizisko dzīvību, taču pakļāvām viņu morālai audzināšanai nākamos 5 gadus (īsumā - viņa pilnīgā vafelniekā gulēja, rīstījās un visādā ziņā uzvedās apšaubāmi, tāpēc nodomājām, ka jāaizraksta no viņas telefona viņas draugiem, lai savāc mazo draudzenīti. aizrakstījām, ka viņa ir pusplika, komas stāvoklī un guļ šūpuļtīklos. attapāmies, ka tas tika noziņots pēdējajam lietotajam kontaktam, un tas nebūt nebija viņas draugs vai draudzene - mamma ar patēvu.viss, īsumā beidzu) tikko iegāju nomazgāties vesā dušā un tagad jūtos pirmā svaiguma. jāuzliek mūzika un jāpalūdz, lai mamma man pamasē muguru. grūti pateikt, kāpēc tas tā ir, bet šī ir sākusi sāpēt.
ar labu dienu! es eju miedziņā!

karstuma viļņi ir ar mani. pēc dabas, nebūdama īpaši labās attiecībās ar alu, varu pačukstēt, ka šobrīd tas mani cenšas veldzēt. žēl, bet bez panākumiem.
lai arī meklēšanās periods šobrīd nav ar mani, tik un tā prieciņš par to, ka viens no kolēgām šodien piedāvājās, vai nevēlos uzsākt ar viņu kopdzīvi. un jā, tas bija nopietni. es audzināju raksturu un atteicos, kaut tik ļoti, ļoti gribējās uzraudzēt nopietnas attiecības ar miestnieku. smieties vai raudāt, bet paskatieties, cik cilvēki ir atklāti! nu, malacis, puikān, kaut tavu vārdu vēl joprojām neesmu iegaumējusi, man pietiek ar nikneimu - ceha čalis!
rītdien gaidāma superīga diena, jo man nav jāstrādā un es varu griezties uz visām debess pusēm un darīt, ko gribu. Dina man tikko atveda spaini ar ķiršiem. un tiešām,tas nav spainītis, bet riktīgs spainis ar saldiem ķiršiem! aiii, cik skaisti!
parīt jau positivus! lai arī neredzēšu savu elku improzoo lielo uznācienu, prieks par to, ka varēšu satikt un uzspēlēt big booty, haha! tiekamies? tiekamies! ! !

dienas kā dienas, kā teiktu lauris. ziepniekkalna haoss, modinātājs plkst 9:30, rīta tualete, ūdens glāze, spieģelis, mammas līdzdotās brokastis, jo tas, ka pannu manās rokās uzticēt nav jēgas, ir sen zināms, 40. autobuss un gogoļa iela. diena skaista, ašs gājiens uz krastamalas pusi un tad parādās šī skaistā ēka, kurā, lietderīgi vai nelietderīgi, pavadu savu krāsaino vasaru. cik nu krāsaina tā man šķiet skatā no kulinārijas vitrīnas, taču krāsainam jābūt tam priekam, kuram krāju naudu. un, ja lolotais ceļojums neizdosies fantastisks, tad tā vien šķiet, ka tas kungs par mani ņirgājas, jo, kamēr liela daļa parasto cilvēku sauļojas bulduru pludmalē, es, kopā ar natašu un citām pārdevējām, smaidu un mēģinu notirgot sierus ar iztecējušiem derīguma termiņiem, faaaantastiski garšīgos salātus un suši ar lasi un filadelfijas sieru, kurš arī, starp citu, bieži vien nav pirmā svaiguma. bet naivi jo naivajiem cilvēkiem ar smagajiem naudas makiem tas neinteresē, jo viņi iepērkas veikalā ar 'izcilu kvalitāti'.
un te nu es nonāku pie secinājuma, ka es negribu bagātību, naudu un visu to, kas tai velkas pakaļ. un tās meitenes, ai, tās meitenes! skaistas, garām kājām, rotu pārpilnībā un ar izteikti neizmeklētām kustībām, pieķēdētas tiem brangajiem vīriešiem, viņu tēvu vai vectēvu gados. jak! zinu, zinu - nekad nesaki nekad. ka tik pati neieperinos un nesaprecos ar vecu turku, kuram pieder milzīgs rančo, zivju cehs un aitu ganāmpulks. un tad pat mana panna un pusdienu gatavošana šķitīs nieks, ja valdīt nāksies pār mūsu 78 aitām un 5 maziem turkišlatviešu pēcnācējiem.
gribot negribot manas domas aizpeld pie vaininieka, kāpēc tagad žilbst acis un sāp galva-darbs. bet es nesūdzos! dzīves skola vajadzīga!