varbūt, ka virtuāli es vienkārši izklausos kā pasaules pesimiste un problēmu kamolītis, bet nē, tā nav. vienkārši tad, kad viss ir labi, es neko nerakstu, jo laiks pietiek tikai tik, lai priecātos. un te, lūk, priecājieties, ka tik ilgi neesmu rakstījusi, taču tagad, jā, tagad atkal jāvingrina pirksti.
vakardienas skolas balle bija lieliska, jo īpaši kamolīšu spēle, kurā bija jāiet pie cilvēkiem un jāsaka kkas labs. un ziniet, pēc tā visa, ko pateica man, šķita, ka es jei bogu esmu ideāla. un tā bija tik forša sajūta. lai arī daudzi vēlēja tikai tāpēc, lai iekļautos spēles noteikumos, tomēr no dažiem es dzirdēju kaut ko patiešām patiesu. un pilnīgi no sirsniņas. es sajutu.
ā, jā, uzturējos ar kāmi, visu laiku priecājos un dancoju, un man tas ļoti patika, un mums sanāca, un sirsniņa sitās, un, un, un, un viss kā parasti. es pamodos standarta muļķes pašsajūtā, jo kariete atkal ir ķirbis, viņš labi atpūtās un piezvanīt, kur nu vēl ko vairāk, nemaz netaisās. un es te varu dīkt, lūgt dievu, izsaukt garus un vēl nez ko, bet jūtas nepiebursi. bet tās sajūtiņas manī jau nāk tik dziļi, ka drīz es jukšu prātā, iešu pie raganām un vārīšu burvju dziras, lai tikai viņš, nabadziņš, nonāktu manā kundzībā, haha. nē, nopietni, tur ir kkas traks!
šodien bija mūsu klases uzveduma pirmizrāde VEIKALĀ :D haha, tā tas bija. un gāja slikti. es saprotu, ka no cilvēkiem, kuriem skatuve ir gaužām sveša, nevaru gaidīt neko spožu, un es to arī negaidu, bet brīdī, kad man, visa kopā lipinātājai un iestudētājai, nācās klausīties kliedzošus klasesbiedrus, ka es neko nesaprotu, es esmu tāda un šitāda, man gribējās sākt raudāt. es izvēlējos vnk klusēt, nerunāt, noklausīties un sāpēt. atļaušos teikt, ka jūs esat neaudzināti mežoņi, neko nenovērtējat un kaut arī jums nāktos ko tādu piedzīvot. (atvainojos, ka ziemassvētku priekšvakarā visumā raidu sliktas domas, bet jūs to esat pelnījuši, draugi. draugi? khmm)
rīt no rīta skolā atkal jārāda tas sviests, vēlāk jāpārslēdzas un jābrauc uz bērēm, un tad uz dinas baļļuku. te es arī varētu pakratīt sirdi, bet nē. man jau piekusa prāts.
priecīgus jums svētkus!
vakardienas skolas balle bija lieliska, jo īpaši kamolīšu spēle, kurā bija jāiet pie cilvēkiem un jāsaka kkas labs. un ziniet, pēc tā visa, ko pateica man, šķita, ka es jei bogu esmu ideāla. un tā bija tik forša sajūta. lai arī daudzi vēlēja tikai tāpēc, lai iekļautos spēles noteikumos, tomēr no dažiem es dzirdēju kaut ko patiešām patiesu. un pilnīgi no sirsniņas. es sajutu.
ā, jā, uzturējos ar kāmi, visu laiku priecājos un dancoju, un man tas ļoti patika, un mums sanāca, un sirsniņa sitās, un, un, un, un viss kā parasti. es pamodos standarta muļķes pašsajūtā, jo kariete atkal ir ķirbis, viņš labi atpūtās un piezvanīt, kur nu vēl ko vairāk, nemaz netaisās. un es te varu dīkt, lūgt dievu, izsaukt garus un vēl nez ko, bet jūtas nepiebursi. bet tās sajūtiņas manī jau nāk tik dziļi, ka drīz es jukšu prātā, iešu pie raganām un vārīšu burvju dziras, lai tikai viņš, nabadziņš, nonāktu manā kundzībā, haha. nē, nopietni, tur ir kkas traks!
šodien bija mūsu klases uzveduma pirmizrāde VEIKALĀ :D haha, tā tas bija. un gāja slikti. es saprotu, ka no cilvēkiem, kuriem skatuve ir gaužām sveša, nevaru gaidīt neko spožu, un es to arī negaidu, bet brīdī, kad man, visa kopā lipinātājai un iestudētājai, nācās klausīties kliedzošus klasesbiedrus, ka es neko nesaprotu, es esmu tāda un šitāda, man gribējās sākt raudāt. es izvēlējos vnk klusēt, nerunāt, noklausīties un sāpēt. atļaušos teikt, ka jūs esat neaudzināti mežoņi, neko nenovērtējat un kaut arī jums nāktos ko tādu piedzīvot. (atvainojos, ka ziemassvētku priekšvakarā visumā raidu sliktas domas, bet jūs to esat pelnījuši, draugi. draugi? khmm)
rīt no rīta skolā atkal jārāda tas sviests, vēlāk jāpārslēdzas un jābrauc uz bērēm, un tad uz dinas baļļuku. te es arī varētu pakratīt sirdi, bet nē. man jau piekusa prāts.
priecīgus jums svētkus!