| 8:16 pm |
Mans pirmais daiļliteratūras tulkojums.. Gaidu vērtējumus, ņemot vērā PO īpatnējo rakstības stilu.
Edgars Alans PO
Klusums – Stāsts.
Kalnu virsotnes snauž;
Ielejas, klintis, un alas ir klusas.
ALCMAN
“KLAUSIES manī”, teica Dēmons, liekot savu roku man uz galvas. “Vieta, par kuru es runāju, ir drūmais Lībijas apgabals, kas atrodas Zaire¹ upes krastos. Un šeit nav rodams nedz miers, nedz klusums.”
“Upes ūdeņiem ir safrāndzeltena, bāla nokrāsa, un tā plūst nevis virzienā uz jūru, bet, juceklīgā un krampjainā straumē, mūžīgi mūžos mutuļo zem saules sarkanās acs. Daudzu jūdžu garumā, abus dūņainās gultnes krastus klāj bāls ūdenslilliju tuksnesis. Tās nopūšas viena uz otru, savā vientulībā, stiepdamas pret debesīm garos, rēgainos kaklus un mādamas turp un atpakaļ ar savām mūžvecajām galvām. Un starp viņām ir dzirdama neskaidra murmulēšana, gluži kā pazemes dzīļu ūdens mutuļošana. Un tās nopūšas viena uz otru.”
“Bet to karalistei ir robeža – tumša, šausmīga, dižena meža mala. Šeit, gluži kā viļņu ieskautās Hebride arhepelāga klintis, koku stumbri tiek nemitīgi apskaloti. Bet, debesīs nav manāma ne mazākā vēja brāzma. Un garie, pirmatnējie koki, ar graujošu, varenu skaņu, mūžīgi šūpojas šurp un turp. Un, no to augstajām virsotnēm, viena pēc otras pil mūžīgas rasas piles. Un to saknes klāj dīvainas, indīgas puķes, kas lokās nemierīgā snaudā. Un virs galvas, ar šalcošu, dārdošu skaņu, pelēkie makoņi mūžam steidz uz rietumiem, līdz, gluži kā ūdenskritums, pārveļas pāri ugunīgajai horizonta sienai. Un Zaire upes krastos nav rodams nedz miers, nedz klusums.”
“Bija nakts un lija lietus, un līsot tas bija lietus, bet pie zemes tās bija asinis. Un es stāvēju purvā pie garajām lillijām, un lietus krita man uz galvas, un lillijas nopūtās viena uz otru, savā vientulībā.”
“Un beidzot, caur plāno, rēgaino miglu, ausa tumšsārta mēnesnīca. Un manu skatienu piesaistīja milzīga, pelēka, mēnessgaismas izgaismota klints, kas slējās upes krastā. Un klints bija pelēka un rēgaina un gara – un klints bija pelēka. Tās priekšpusē akmenī bija iecirsti simboli, un es bridu cauri ūdenslilliju purvam, līdz nonācu pietiekoši tuvu krastam, lai varētu izlasīt simbolus klintī. Bet es nespēju tos salasīt. Un es gāju atpakaļ purvā, kad mēness iespīdējās vel spilgtāk sarkans, un es pagriezos un palūkojos atkal uz klinti un uz simboliem – un simboli bija “VIENTULĪBA”.
“Un es pavēros augšup, un tur, klints virsotnē, stāvēja cilvēks, un es paslēpos starp ūdenslillijām, lai vērotu cilvēka turpmāko rīcību. Un cilvēks bija garš, stalts stājā, un no galvas līdz kājām ietinies senās Romas togā. Un viņa tēla aprises bija neskaidras, bet viņa vaibsti bija dievības vaibsti, kurus nakts, un miglas, mēness un krēslas sega bija atstājusi neaizsegtus. Un viņa uzacs bija cēla ar domām, un viņa acs mežonīga ar rūpēm un dažās grumbās viņa vaigā, es lasīju skumju stāstus, nogurumu, riebumu pret cilvēci, un ilgas pēc vientulības”.
“Un cilvēks apsēdās uz klints, nolika galvu savās rokās un skatījās uz pamestību. Viņš vērās lejup uz zemo, šalcošo krūmāju un augšup uz garajiem, pirmatnējiem kokiem, un vel augstāk uz rūsējošajām debesīm un tumšsārto mēnesnīcu. Un es guldīju sevi lilliju aizsegā un vēroju cilvēka rīcību. Un cilvēks trīcēja vientulībā, bet nakts gaisa un viņš sēdēja uz klints.”
“Un cilvēks novērsa savu uzmanību no debesīm un vērās uz drūmo Zaire upi un uz tās dzeltenajiem, rēgainajiem ūdeņiem un uz bālajiem ūdenslilliju leģioniem. Un cilvēks klausījās ūdenslilliju nopūtās un murmulēšanā, kas bija dzirdama no to vidus. Un es gulēju lilliju aizsegā un vēroju cilvēka rīcību. Un cilvēks trīcēja vientulībā, bet nakts gaisa un viņš sēdēja uz klints”.
“Tad es devos tālāk purva dziļumos un klīdu tālu prom ūdenslilliju biežņā un saucu uz nīlzirgiem, kas mita starp dumbrājiem purva dziļumos. Un nīlzirgi izdzirdēja manu saucienu un nāca, ar behemotu², pie klints pakājes un, zem mēnesnīcas, rēca skaļi un baismīgi. Un es gulēju lilliju aizsegā un vēroju cilvēka rīcību. Un cilvēks trīcēja vientulībā, bet nakts gaisa un viņš sēdēja uz klints”.
“Tad es nolādēju elementus ar nemiera lāstu, un drausmīga vētra sacēlās debesīs, kur pirms tam nebija ne vēja brāzmas. Un debess kļuva zili melna no vētras spēka - un lietus sitās pret cilvēka galvu - un upes ūdeņi sāka mutuļot – un upe tika sakulta putās – un ūdenlillijas spiedza savās gultās – un mežs trīcēja vējā – un pērkons dārdēja – un zibens spēra – un klints drebēja līdz pamatiem. Un es gulēju tuvu savam aizsegam, un vēroju cilvēka rīcību. Un cilvēks trīcēja vientulībā, bet nakts gaisa un viņš sēdēja uz klints”.
“Tad mani pārņēma dusmas un es uzliku klusuma lāstu uz upi, un lillijām, vēju, un mežu, debesīm, un pērkonu, un ūdenslilliju nopūtām. Un tie tapa nolādēti un bija mierīgi. Un mēness pārstāja iet savu ceļu debesīs - un pērkons vairs nedārdēja – un zibens nezibsnīja – un mākoņi karājās nekustīgi – un ūdeņi atgriezās savā līmenī un tā arī palika – un koki pārstāja trīcēt – un ūdenslillijas vairs nenopūtās – un murmulēšana starp tām vairs nebij dzirdama, ne mazākā skaņas atbalss nebij dzirdama cauri plašajam, bezgalīgajam tuksnesim. Un es pavēros uz simboliem klintī, un tie bija mainījušies; un simboli bija “KLUSUMS”.
“Un manas acis krita uz cilvēka seju, un viņa sejā bija rakstītas bailes. Un, steidzīgi, viņš pacēla galvu no savām rokām, un nostājās klints priekšgalā un klausījās. Bet, caur plašo, bezgalīgo tuksnesi, nebija dzirdama ne skaņa, un simboli uz klints bija “KLUSUMS”. Un cilvēks notrīsēja un aizvērsa savu seju prom un, staidzīgi, aizlaidās tālu prom no mana redzeslauka.”
Magi³ rakstos ir sastopami vairāki labi nostāsti – šajos spēcīgajos, melanholiskajos Magi rakstos. Tur, es saku, ir sastopami slaveni debesu vēstures un zemes, un varenās jūras - un Genii, kas valdīja pār jūru, zemi un cēlajām debesīm, raksti. Tur bija arī daudz gudrības, parunās, ko teica Sibilles4; un svētas, svētas lietas, no seniem laikiem, tika dzirdētas pie krēlainajām lapām, kas trīcēja gar Dodonu5 – bet, kā Allahs redz, to stāstu, ko, sēdot man blakus kapa ēnā, stāstīja Dēmons, es turu par visbrīnišķīgāko no visiem! Un, kad Dēmons bija ticis līdz sava stāsta beigām, viņš atkrita atpakaļ kapa dobumā un smējās. Un es nespēju smieties kopā ar Dēmonu un viņš nolādēja mani, jo es nespēju smieties. Un, mūžam kapā mītošais lūsis, tad izkāpa ārā un nogūlās pie Dēmona kājām un mierīgi lūkojās tam sejā.
¹ - Kongo upe
² - Zilonis
³ - Persiešu priesteri
4 - Pareģes
5 - Vieta Grieķijā
/tulk.no angļu val.
L. Gulbe - Svane/ |