melancholia's Journal

Gandrīz dzīve.
Seriously?
Tas ir dīvaini, kad cilvēks piedzimst, visi viņam visapkārt priecājas un vēl laimi un tā tālāk, bet, kad cilvēks ir tuvu nāves slieksnim, nav neviena viņam blakus. Protams, ir ģimene, draugi, paziņas un citi, kas dienas laikā paspēj uzjautāt veco klišeju: "Kā iet?", bet nav neviens, kurš ieskatītos cieši acīs un pēc pirmās reizes pajautātu vēlreiz, tikai šoreiz ieskatoties acīs: "Un tagad godīgi. Kā tev ir?"
Nu jā, es, iespējams, gaidu no dzīves mazliet vairāk kā vajadzētu, bet, ja es stāvu stacijā pilnā ar cilvēkiem un kliedzu pēc palīdzības, bet neviens pat nepaskatās, tad ko lai es daru?
Un vispār, man problēmu nav. Man ir draugi, kuriem varu uzticēt dažus savus noslēpumus, man ir ģimene, kura par mani rūpējas, vienīgais, kurš bojā citiem un sev garastāvokli, esmu es.
Kā man ir apnicis šis sabiedrības uzspiestais reveranss. Mans ķermenis ir aizsācis reverbācijas procesu un drīz vairs neviens nedzirdēs par mani neko. Cilvēks dziest un nav neviena, kurš piešķiltu sērkociņu, lai iedegtu sveci no jauna.

Current Mood: melancholy
Current Music: Natasha Bedingfield - Wild Horses