es šodien pamanīju sevī dīvainu sajūtu brīdī, kad tētis man lūdza pavisam nedaudz izpalīdzēt viņam, tas ir, aizvest viņu līdz Arēna Rīga un pēc tam aizbraukt pakaļ kūkai un pīrādziņiem mīļā brāļa rītdienas pēckristību piknikam. man šovakaram nebija itin nekādu plānu. es nebiju nogurusi. bet still brīdī, kad man to lūdza, manī iekšā kāds ierunājās: "eu, nē, es negribu to darīt!". taču šī balstiņa sekundas nezcikmazā daļā tika noslāpēta ar tekstu: "viņš man lūdz palīdzību reti. ĻOTI reti. tai pašā laikā viņš man palīdz un dara labu bieži. ĻOTI bieži. kāda velna pēc man vispār pat ienāk prātā, ka es varētu atteikt?" nu, tā kaut kā. palīdzēt taču ir forši. it sevišķi, ja tas no tevis prasa tikai stundiņu laika no tava vakara, kad tavs lielais plāns ir slinkot un nedarīt neko. :) būt labai ir forši.

rīt uz brāļa kristībām vilkšu savu melno kleitu ar kaķa zīmējumu.