|
|
|
Maijs 30., 2006
09:50 - viena no manām bērnības traumām
Mācījos sestajā klasē. Man bija biļete uz neatceros kādu izrādi neatceros kādā teātrī. Vieta bija pirmajā rindā neatceros kurā vietā, bet kreisajā malā. Es aizeju, apsēžos un "wow!" - priekšā galdiņš, uz kura stāv mazā coca-cola pudelīte (toreiz tā bija baigā extra!) un kaut kādi saldumi, bulciņas un končas laikam. Es, protams, ķeros klāt un iznīcinu visu, kas pienākas vienai personai. Pa tīro. Pēc brīža man klāt pienāk kāda jauna sieviete ar puisīti, nedaudz jaunāku par mani toreiz. Izrādās, ka es biju apsēdusies viņu vietā un man īstenībā bija pirmā rinda balkonā BEZ kolas un saldumiem. Tika izsaukta kaut kāda tur zāles atbildīgā persona, un tā jaunā māmiņa teica, ka neprasīs man atpakaļ neko par apēsto, bet lai tikai es ejot uz savu vietu balkonā. Ja jūs zinātu, KĀDS man bija kauns! Tā bija viena no šausmīgi drausmīgākajām situācijām manā mūžā. Es - vienmēr perfekti nekļūdīgā un pieaugusī (ja jau Māte Brīvdomātāja mani pilnīgi vienu laida uz teātri 11 gadu vecumā!) - kļūdījos. Un vēl noēdu visu, kas man nepienācās. Šausmīgi tas bija. Trauma uz mūžu. To kauna sajūtu nevar aizmirst. Tas noteikti bija kārtējais aizmetnis manam šodien labi funkcionējošajam perfekcionismam attiecībā uz sevi.
|
11:04 - tā notiekot Baltkrievijā
Citāts: "Arī par to, lai biznesmeņi pārlieku daudz neaizrautos ar naudas pelnīšanu – tikko uzņēmums sāk pelnīt, klāt ir vīri no orgāniem ar pieklājīgu, bet nenoraidāmu jautājumu: "Vai nevēlaties valstij pārdot 51 procentu akciju?""
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |