|
|
|
Maijs 18., 2006
17:49 - citāts
Kādu laiku atpakaļ braucu uz Rīgu darīšanās tajā laika satikos ar vienu puisi,kurš bija ļoti izlutināts viņš bija aizbraucis uz 7 mēnešiem uz Īriju un mēs bieži sarunājamies,sarakstijamies es biju parliecināta ka mēs pēc viņa atgriešanas būsim kopā un nu pagāja vairāk par pusi laika...vilcienā es sapratu ka tas nav man paredzētais cilvēks...un arī sapratu ka viņa attieksme nav tā ko gribu...nu lūk aizbraucu uz Rīgu ļoti daudz domāju,un izlēmu izškirties...draudzene man palūdza pagaidīt kādu laiku,jo viņai šķita ka vienkārši man tas ir ikreizēja krīze...darīšanas Rīga padariju un tajā pašā dienā devos uz mājam,arī ar vilcienu...līdzi man brauca mana klasesbiedrene...iekāpušas vagonā visas vietas bija aizņemtas, nācās stāvēt pie ieejas...pagāja stundaa un beidzot mēs tikām pie sēžamvietām=)))ceļā bija palikušas 3.5 stundas...mēs sēdējām un pret manu seju sēdeja viens izskatīgs puisis kurš pastāvigi uz mani lūreja un koketeja,,,nju nezin kas uz mani uznāca bet es arī sāku koketet...draudzene uzreiz pamanija ka uz manas sejas parādijās smaids un mirdzums visas dienas garumā...nju tā mēs koketējam 2 stundu garumā...tad draudzene aizgāja papīpēt un es paliku viena un tas izskatīgais puisis piesēdās lai iepazītos...un protams mēs iepazinamies...mēs vienkārši viens uz otru skatijāmies un neko vairs daudz nevarējam pateikt...par mums runāja mana klasesbiedrene...sarunā ar viņu sakrita tas ka mans krustdēls(pie kura biju taisijusies aizbraukt nākošajā dienā) dzīvo tajā pašā pilsētā kur viņš...sarunājām satikties kad braukšu pie krustdēla...pagāja tās dienas vakars es tiešam biju izlēmusi ka šķiršos ar savu puisi...jo sapratu ka manī iedegās tā dzirkstele ko biju gaidijusi...nezinaju kā to izdarīt......nākošaja dienā pēc krustdēla satikos ar viņu...mēs tik daudz runājām ka es sapratu ka tas ir tas ko es gaidiju...vinš man teica kā viņš pats sevi nesaprot kas ar viņu notiek,ka viņā k-kas mainijās...mēs sēdējām bārā kur bija pilns viņa draugu kuri uz mani pastāvīgi skatijās...mēs runājām un es pavisam aizmirsu par to ka man jābut jau prom...es nokavēju pēdējo avtobusu...viņš pēc tam pateica ka to un gribēja...zvaniju mammai lai atbrauc pakaļ bet viņa palūdza lai es labāk nakti braucu ar vilcienu...es nezināju ko lai dara no vienas puses man bija labi...bet no otras es viņu maz pazinu...es paliku pie viņa...viņš mani iepazina ar saviem vecākiem...viņa mamai es ļoti iepatikos,es biju otrā meitene ar kuru viņš iepazīstina savu mammu...nakts bija pavadīta superīgi mēs aizgājām pie upes...nakts bija burviga man pat nebija vārdu ko teikt jo es biju tik laimīga un mirdzoša...viņš atzinās tajā nakti milestība,bet es nē neticēju ka pa tik īsu laiku var kādu iemīlēt...viņš pavadija mani uz vilcienstaciju...un nu pēc 5 min etāca isziņa ar ļoti pātīkamu saturu...nākošajā dienā sarunājām ka viņš atbrauks pie manis..uz 2 dienām un es viņu iepazīšu ar savu mammu un omīti...viņš atbrauca...es biju tik laimīga...tajā dienā zvanija mans puisis un es viņam pateicu ka mūsu starpā vairs nekā nav viņš bija ļoti apbēdināts,un apgalvoja ka es darot lielu kļūdu izšķiroties ar viņu...un lūk mans iedomātā laime...es satiku viņu mēs aizgājām pastaigāties...vēlāk aizgājām pie manas mammas...mammai viņš iepatikās,un omītei arī...viss bija tik ideāli...tā viņš braukāja pie manis katru nedēļas nogali...viss bija neidomājami labi,laime re kur viņa...bet ne uz ilgu laiku...notika tas ko nebiju gaidijusi no viņa...notika kā parasti viņš atbrauca mēs aizbraucām pie mana krustdela...un pie viņa tur mēs arī palikām...visu dienu viņš likās man aizdomīgs,bet meiģināju tam pievērst uzmanību...man palika ļoti skumīgi...es maz runāju,viņš bieži prasija kas noticis bet es tikaj atbildēju ka viss ir okyyy......mēs sēdējām un viņš tusēja ar viņa draugiem...es biju viena...viņa draugi ik pa brīdim man k-ko pārprasija...tā piegāja vakars bija ļoti cepoša saule viņam sagribējas aiziet pagulēt mēs aizgājām un es viņam beidzot izteicos bet netaisiju histēriju...viņš mani pāsūtija...es viņu nepazinu...tas bija tik rupji mani tas aizskāra un man sāka birt asaras un viņš to nosauca par teātri...es aizgāju ārā neizturēju pieliecos un saku raudāt viņš pagāja man garām...mani tas vēl vairāk aizskāra...es aizgāju pa citu pusi ar asarām uz sejas...bet izgāju gar to pašu ceļu un dzirdēju kā viņš kliedza manu vārdu..viņš pieskrēja un apstādināja mani...tādu aukstumu es jūtu no viņa...tas tik sāpīgi dzēla....tad es norāvos un uzdevu jautājumu ko viņš pret mani jūt bet viņš atbildēja ka uz šito tēmu negrib runāt...es biju izmisumā un vairs negribēju palikt tajā pilsētā...pēdējais avtobus bija jau aizgājis,vilciens arī...es nezināju ko darīt...avtostopi???bija bail......viņš pats mani negribot nelaida nekur...nācās palikt...es viņam jautāju varbut viņam ir cita,lai pasaka un viss,lai nemoka mani,,,bet viņš pateica ka izņemot manis viņam nekā nav...viņš ar saviem draugiem u es aizgājām uz desiņām...viņš atvainojās par pateikto...es arī nomierinājos....mēs sēdējām bija daudz viņa draugu,un es viena...viņš piedzērās un es viņu stiepu līdz mājām...pa ceļam viņam ļoti sagribējas aiziet uz dk...mēs tur bijām neilgu laiku...aizgājām uz mājām,bijām sarunājuši jau agrāk ka nākošajā dienā brauksim pie manis...nakts pagāja...no rita nekā nebija...viņš aizgāja...es piezvaniju viņam viņš atbildēja ka drīz atnākšot...es viņu nogaidiju 2,5 stundas....viņš nenāca es jutu ka viņš pierijās.....es sapratu ka nenonāks nekas labs...tā ari notika es aizgāju viņu meklēt un atradu viņu pierijušos ka cūku...es ar viņu runāju bet viņš tikaj atbildēja ka nekur nebraūkšot ka viņam draugi ir daudz svarīgāki par mani....viņš mani pameta pavisam vienu man palika 1 h gaidīt avtobusu...es salu jo mugurā man bija tikaj t-krekls...es aizbraucuu viņš palika....man tagad ljoti sāp es nezinu ko darīt ja nu viņš piezvana sirds saka vienu,bet prāts gan ko citu....
cik gadu? :)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |