|
|
|
Oktobris 26., 2005
19:20
es burtiski izkusu, lasot kaadu džournālu... meitenei ir tik daudz
niansētu atmiņu par bērnību, ka nolēmu arī izstāstīt kādu savējo.
tā ir viena (bet ne vienīgā) konkrēta reize, kad es cietu manas mātes
brīvdomātājas (turpmāk tekstā- MB) dēļ. zinu, ka tas bija piektajā vai
septītajā klasē. točna ne sestajā, jo tajā gadā es mācījos citā skolā.
un laikam arī ne piektajā, jo mana māte kļuva par MB tajā gadā, kad es
mācījos sestajā klasē. tātad - es kā jau muzikāls bērns dziedāju skolas
meiteņu korī (līdz vidusskolai nez kāpēc puiši ar meitenēm nedrīkstēja
dziedāt kopā). es kā jau labs pirmais soprāns parasti stāvēju pirmajā
rindā pašā vidū. nu, lūk, bija vienreiz jāiet uz koncertu skolas
lielajā zālē. Diriģente L. bija pieteikusi visām meitenēm ierasties
baltās blūzēs un melnos svārkos. Bet MB izdomāja, ka, neskatoties uz
šiem norādījumiem, ko atkārtoju viņai vairākas reizes, man jāvelk mana
jaunā kleita. Skaista jau tā bija - ar spilgti lillā augšiņu un trīs
melnām mežģīņu kārtām zem vidukļa. Es gribēju būt prātīgs bērns un
klausīt skolotāju. Uz otras rokas - es gribēju būt prātīgs bērns un klausīt mammu, kaut arī viņa ir MB. Visam pa virsu
mamma lika man vilkt brūnus, toreiz man nenormāli mīļus un stilīgus
kovbojzābvakus ar zeltītām kņopītēm, ko biju ieguvusi mantojumā no
toreiz ļoti stilīgās tēta māsīcas. Tā nu es tāds klauns aizgāju uz
ģenerālmēģinājumu pirms koncerta. Un pamatīgi dabūju pa mici no
skolotājas (par ko šodien es viņu it nemaz nevainoju). Atceros, ka viņa
teica, kas es par princesi vai solisti, ka man nav noteikumu, ka es
varu bezgaumīgi izlēkt no pūļa utt. Viņai bija taisnība. [Es negribu
teikt, ka nevajag būt atšķirīgam vai izcelties, bet tomēr ir jāzina,
kad un kur. Ja korim ir melnbalts koptēls, tad tāds jāievēro un tas ir
ok.] Beigās tomēr man ļāva tādai dziedāt. Interesanti, kā no malas tas
izskatījās... Puķīte - rozīte uz melnbaltā fona :)
Garastāvoklis:: da tāds...
Mūzika: Supaflay Inc. - Let's get down
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |